 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) kochka | |
|
|
|
|
|
|
|
"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus."
Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?
No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas ilustrācijas aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti. Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu. Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert.
Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats. "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."
Tags: bibliotēka, mazie prieciņi
|
|
|
|
|
|
|
|
|
kochka | |
|
|
|
|
|
|
|
Ļoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko? Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.
Tags: brīvdienas, nieki, testi, vasara
|
|
|
|
|
|
|
|
|
kochka | |
|
|
|
|
|
|
|
Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam? Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."
Skaņas: Don McLean - Vincent (Starry Starry Night)
|
|
|
|
|
|
|
|
|
kochka | |
|
|
|
|
|
|
|
"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā kad tu stosties un bezpalīdzīgi lūkojies kādā pazīstamā sejā cerot, ka pamukušo vārdu kāds pateiks priekšā pēcāk mulsi nosaki nē, nevaru atcerēties un maini sarunas tematu bet parasti jau vārdu netrūkst trūkst, ko teikt trūkst kā tāda ko patiešām būtu vērts pateikt nemaz jau nerunājot par to ko nedrīkstētu noklusēt ļoti maz dzīvē tādu lietu kuras nedrīkstētu noklusēt" Ilmārs Šlāpins
Tags: ilgas, kaut kādi izvilkumi
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Iepriekšējais 
