Ieklausoties hārdkora tekstos
Rausis guļ un klausās šūpuļdziesmu, aijā žūžū... Ieklausās. Un tad kaut ko bubina. Un tad es sapratu, par ko ir bubināšana....

Aijā žūžū, tas tā normāli, skan līdzīgi kā aijā, aijaijā un tamlīdzīgi. Lāču bērni. Lāčus zinu. Bērnus zinu. Lācēni ir grāmatā. Tik tālu viss ir ok.
Pekainām kājiņām. Kādām, kādām? Pekas - kas tas tāds? Pēdas zinu, kājas zinu, bet pekainas?
Tēvs ir persona X. Nav ne jausmas, kas tas ir, jo pierasts ir "tētis". Bišu kāpti. Neaiztiec manu mīļo biti! Nekāp viņai virsū! Kāpti sadomājies!
Māte ir persona Y. Nav ne jausmas, atkal, jo pierasts ir "mamma". Ogu palasīti. Ogas ir gardi, nu, ja vajag, varu ēst arī palasīti ogas.
Persona X atnesa baltu klozetpodu ar kaut kādu mistiku. Bet varbūt, ka puķu podu. Bet jebkurā gadījumā ar mistiku. Ledu zinu. Kas ir medus?
Persona Y atstiepa ogas. Tas ir labi. Bet šitās ir citas ogas. Palasīti man varētu garšot, bet nav ne jausmas vai garšos vācelīti.
Pārējā dziesma gan ir forša, jo viss tiks man! Arlabunakti!