Murla, mērkaķis ne kaķis, kārtējo reizi no rīta, no sirds pavēma. Un protams, kā vienmēr, ne jau koridorā uz linoleja, kur satīrīt būtu visvieglāk, un arī pat ne uz lamināta, kurš arī ir samērā viegli tīrāms, bet noteikti atrada kādu horizontālu auduma virsmu. Šoreiz tas bija ar pledu izklātais paša guļamgrozs kurā ielīda, pievēma vienu galu, tad laikam izdomāja, ka tupēt ar purnu pret paša vēmekļiem nav patīkami un apgriezās pa 180 ap savu asi pie viena visus labumus izbradādams ar visām četrām un pēc tam aizgāja pa pastaigāties pa dzīvokli - laikam meklēt vietu kura nesmird pēc vēmekļiem. Laikam jau lieki teikt, ka tādas šajā dzīvoklī vairs nav. Iekšā man sagriezās tāda sajūtu gamma, ka škiet vislabprātāk es viņu redzētu anihilējam. Vismaz neiespert nenoturējos.
Nešaubīgi un bez garām pārdomām. 3s saprotu uz ko tu tēmē. Bet tas lops nav mans bērns. Varbūt pienāks brīdis kad pašai būs bērni, tad paskatīsimies kāda būs tava attieksme pret mājdzīvnieku, kurš ik pabrīdim aizstāvas pret bērna "mīļumu" līdz bērna asinīm, vai arī pievērš uzmanību tam ka viņa bļodiņa atkal nav pilna ar iekārotākajiem gardumiem, tā ka ar tikko iemidzinātais bērns tiek pamodināts.