Murla, mērkaķis ne kaķis, kārtējo reizi no rīta, no sirds pavēma. Un protams, kā vienmēr, ne jau koridorā uz linoleja, kur satīrīt būtu visvieglāk, un arī pat ne uz lamināta, kurš arī ir samērā viegli tīrāms, bet noteikti atrada kādu horizontālu auduma virsmu. Šoreiz tas bija ar pledu izklātais paša guļamgrozs kurā ielīda, pievēma vienu galu, tad laikam izdomāja, ka tupēt ar purnu pret paša vēmekļiem nav patīkami un apgriezās pa 180 ap savu asi pie viena visus labumus izbradādams ar visām četrām un pēc tam aizgāja pa pastaigāties pa dzīvokli - laikam meklēt vietu kura nesmird pēc vēmekļiem. Laikam jau lieki teikt, ka tādas šajā dzīvoklī vairs nav. Iekšā man sagriezās tāda sajūtu gamma, ka škiet vislabprātāk es viņu redzētu anihilējam. Vismaz neiespert nenoturējos.
Diskutējams jautājums - vai man tagad jānovērš uzmanība no sava bērna lai vestu pie ārsta svešu kaķi. Atbrauks saimniece lai funktierē vai vest vai nē. Ja būtu iegadījes ka manējais kaķis izrādītos tāds kretīns un piedevām vēl slims, droši vien apsvērtu iespēju aizvest uz mežu lapsām par barību.