Šonakt martcore aicināja uz alus un pusdienām krogā, kas piederēja kādai vecai klaunu-miliču trupai. Par alus vairs neatceros, bet paika, ko īpaši lielīja biedrs martcore, sastāvēja no nemērīgi daudz fantastiski asiem zaļumiem, kaut kādas eļļas, pavisam drusciņ gaļas un metru garas pastas. Īsāk sakot, vienā brīdī pusmiegā vajadzēja notraukt siekalu.

Bet vispār sapnis bija megakļovijs. Par izbijušu, ļoti talantīgu klaunu - alkoholiķi, kurš ir praktiski uz dzīves sabrukuma robežas, nav tālu no gerenuk, tak i vēl, lai nebūtu pavisam garlaicīgi, paspējis krustot interešu zonu ar ļoti nepareiziem cilvēkiem, kuri nesaprot jokus. Nu, un tad tur pārējie klaunu ģildes pārstāvji viņu ručīja ārā no tās neizdevušās dzīves klaunādes.

Arī ar uzstādījumu un atmosfēru tur viss bija vairāk kā kārtībā. Belaši, vodka, pamesti luņu parki, tumšas ēdnīcas, no smiltīm veidots Titāniks mērogā 1:4,25, kas pārdzīvoja reālu cunami vilni, pakaļdzīšanās, bēgšana un veca volga.