Kad biju pusbriedā, tad domāju, ka nekad neaizmirsīšu nevienu meiteni, ar kuru esmu bučojies. Man pat šķita dīvaini, kad citi neatcerējās to meiteņu vārdus, ar kurām kniebušies. Man šķita, ka viņi pārspīlē. Tak noteikti arī pārspīlēja un, kaut kādā veidā, mēģināja lielīties. Tip – es esmu tik daudz kniebies, ka nupat vairs neatceros.

Tagad, stāvot uz lodžijas un lūrot tukšumā, atcerējos vienu no saviem drosmīgākajiem meitenes (kāda nu tur meitene – smuka sieviete) aicinājumiem uz "randiņu".
Tas bija sen, ļoti sen, bet bija tā, ka nonācu viskija degustācijas pasākumā, bet vadītāja, kura stāstīja par viskijiem, bija tāda vēl skaistule.
Tad nu, kad pēc degustācijas pasākuma krogusā biju izrijis vēl nedaudz viskija, es viņai uzzvanīju...
Tā mēs satikāmies. Un tā mēs kādu mēnesi tikāmies.
Viņai bija meita un vīrs, man... Nu es biju pusbriedā.

Tad nu lūk – es ņehuja neatceros kā viņu sauc. Varbūt Viktõrija. Varbūt nē.
Man šķita, ka es viņas vārdu nekad neaizmirsīšu, tak aizmirsu.
Varbūt tāpēc, ka nebučojos.