Par gāzēm un gāzītēm
Es labticīgi pieņemu, ka gāzes laiž visi! Un tas ir tikai normāli.
Tu, tu un arī tu, lai cik smuka nebūtu, pird tā, ka maz neliekas. Tomēr mēs to darām kaut kā diskrēti.
Bet smieklīgi ir tad, kad to dara tāds mazs Šlumpengufs.
Viņš tā nopietni skatās tev acīs, sataisa tādu seju, it kā rēķinātu cik ir 213213 x 4324, riktīgi nopiržās (nebīšos šī vārda, jo nupat mani vairs nekas nebiedē), ieņaudās, jo pats pārbijies līdz baltajām pelītēm, un pasmaida.
Es vot mēģinu iedomāties sevi šādi.
Braucu liftā, kopā ar kādiem kaimiņiem, tad tā spēcīgi un skaļi nobezdos (pretīgi skan, bet tāds nu mums tas vārds ir), uz sekundes simtdaļu kaut ko novēršos, noraustos tā, kā pēc elektrošoka, pēc kā veltu sirsnīgu un nevainīgu smaidu visiem liftā esošajiem.
Nē – man šķiet, nesaprastu!