Pērkons

Tu esi vecs kā Pekausis!

[22:05] perkons: vot, jā. Ticu, ka ņeibjot, bet ot Pērkons juniõrs
[22:05] perkons: [pic]
[22:11] Shulcs: Kaut kāds aizdomīgi priecīgs,. galīgi pēc tevis neizskatās
[22:14] perkons: )))))))
[22:20] Matainais: vot pirmā reakcija. nu prjam Šulcs prjam vot pateica bez maz manā balsī
[22:20] perkons: ))))))

Kaut kāda dīvāna tā pastaiga ar Šlumpengufu.
Dīvāna tāpēc, ka es neprotu "pastaigāties". Es protu iet, bet, lai ietu, man vajag mērķi, un tad, kad galapunkts ir nosprausts, tad nu es samērā ātri arī turp dodos.

Šajā situācijā ir tā, ka nevajadzētu nekur tālu no mājām iet, jo, nu mazums, kas jaunajam cilvēkam ienāk prātā, un šeit rodas tāda visai dīvaina situācija, kad pa rajõnu tiek bezmērķīgi noriņķoti 15km, bet tas atkalam mani tā nedaudz mulsina.

Vecais Pērkons (nokrekšķās), pēc nostāstiem, ne atmiņas, esot sākumā rāpojis atmuguriski, jo kāpēc gan nē.
Tad lūk Šlumpengufs nerāpo ne uz priekšu, ne atpakaļ. Viņš vienkārši, guļot uz vedera, griežās uz riņķi.

Apaļi četri mēneši!

Sev piezīmēm.

Šodien, ap 20:20, Šlumpengufs pirmo reizi apvēlās!
Divi mēneši un nedēļa. Tas ir ahujeķ cik kruta lieliski!
Pērkons vecākais smaida.

Ziniet, kas ir ņirdzīgi?

Tas, ka, nēsājot Šlumpengufu, es šūpoju torsu (pamanījāt, cik kruti skan? Torsu!) un ar gurniem apļoju (jā – nenormāli seksīgi, tāpēc rakstu pēc 24:00), lai Žikivatõru iemidzinātu.

Lūk, tad rēcīgākais moments ir tajā, ka tas ir iesēdies motõrikā, un nupat es šūpojos arī tad, kad stāvu jebkādā rindā (veikalā vai ēdnīcā – vienalga).

[20:55] perkons: Dienas citāts no Lēdijas
[20:55] perkons: "Gu pats ar sevi sastrīdējās un aizmiga"
[20:55] Matainais: papašu atsit ne? hehehehe
[20:56] * perkons skatās griestos, neko nezinot

Es labticīgi pieņemu, ka gāzes laiž visi! Un tas ir tikai normāli.
Tu, tu un arī tu, lai cik smuka nebūtu, pird tā, ka maz neliekas. Tomēr mēs to darām kaut kā diskrēti.
Bet smieklīgi ir tad, kad to dara tāds mazs Šlumpengufs.
Viņš tā nopietni skatās tev acīs, sataisa tādu seju, it kā rēķinātu cik ir 213213 x 4324, riktīgi nopiržās (nebīšos šī vārda, jo nupat mani vairs nekas nebiedē), ieņaudās, jo pats pārbijies līdz baltajām pelītēm, un pasmaida.
Es vot mēģinu iedomāties sevi šādi.
Braucu liftā, kopā ar kādiem kaimiņiem, tad tā spēcīgi un skaļi nobezdos (pretīgi skan, bet tāds nu mums tas vārds ir), uz sekundes simtdaļu kaut ko novēršos, noraustos tā, kā pēc elektrošoka, pēc kā veltu sirsnīgu un nevainīgu smaidu visiem liftā esošajiem.
Nē – man šķiet, nesaprastu!

Žikivators Šlumpengufs Gustavs Pērkons.