|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -
Comments:es saprotu tā, ka silovas grāmata varētu eksistēt pop- ja ne ārta, tad vismaz pop-kultūras nišā, kā zināms hepenings vai kas tamlīdzīgs, kurā pats mākslas darbs skatāms kopā ar personību, kuras ārējais dzīvesveids un personība arī ir sava veida mākslas projekts. kad singer un songs ir tik ļoti kopā, ka grūti atšķirt. nu kā bija ar vorholstāriem, visiem tie trakajiem narkomāniem no factory. ingrid superstar bija dzejniece, ondine bija dzejnieks, viņi visi filmējās, kaut bija neprofesionāli aktieri un ar to ir kulta objekti līdz pat šai dienai. turpat bija nico un velveti, visi vienā vannā. bet viņi bija viņi - personības, katrs atsevišķi, apbrīnas vērti. silova arī it kā varētu tādā pat stilā, bet kā saka, desiņa plāna. nu nav tās personības un tā forma tāpat kā saturs ir nožēlojama, runājot par vienu, runā par otru, bet cik garš, tik plats. vienkārši muļķe. kā šodien atceros to modes raidījumu, kurā viņa pīnu baušu nosauca nominatīvā - pīns baušs. acīmredzot , bija lasījusi to akuzatīvā un aiz sava stulbuma nodomājusi, ka tas ir vīrietis. turklāt, raidījuma veidotāji bija to atstājuši raidījumā nelabotu, jo laikam jau paši tikpat stulbi. ok, es nesaku, ka visiem būtu jāzin, kas ir pīna bauša, bet, ja tu tādu vaŗdu lieto, nu tad painteresējies vismaz, kas un kā.
tas, ko raksti sākumā par faraonu, teļu, 1941.gadu un karagūstekni gan man patīk. tieši tā, tas ir arī mans pārmetums rakstniekiem, ka viņi formalizē vārdus, raksta abstrakcijas, kurās vārdi nenozīmē paši sevi, bet ir kaut kādi pa gaisiem izkaisīti apzīmētāji, kuri pat neapzīmē to, ko nozīmē. es esmu stingri par to, ka vārdiem ir jāatgriežas pie sevis, par vārdu reālismu. bet tas jau labi sader ar to, ka dzejolis ir pats dzejnieks, bet dzejnieks dzejolis. viss tikai atkarīgs no šīs vienības kvalitātes. silovai tās nav un, es tā saprotu, tieši to arī kritizē frīdvalds.
Es gan uzskatu, ka mākslai jāpastāv ārpus un atdalīti no radītāja. Savādāk to ietekmē katra subjektīvais viedoklis par mākslinieku kā cilvēku. Un tas ir nepareizi. Māksla nevienam nepieder, pat tās radītājam. Tas ir kā pasacīts vārds, tas izskan un aiziet un vairs nav tavs, līdz pametis prātu un pārvērties gaisa(nu vai kur nu kurais elpo) vibrācijās.
mēs varam mierīgi par šo nestrīdēties, jo es uzskatu, ka tas ir reliģisks jautājums pamatos. rietumu un austrumu tradīcija. ja ritumu tradīcijā dieva vārda ir tikai skaņu kopa, kas apzīmē dievu kaut kur ārpus šīm skaņām, tad austrumu tradīcija uzskata, ka dieva vārds pats ir dievs. ja rietumu tradīcīja uzskata, ka dievs un debesu valstība ir ārpus cilvēks un dievlūdzēji nesakarā saskrien baznīcā, lai lūgtu dievu, kurš ir ārpus baznīcas un ārpus cilvēka, tad austrumu tradīcija ieelpo dievu iekšpus sava ķermeņa un debesu valstība ir katra mūsu iekšienē. no piederības šai vai tai tradīcijai arī izriet kultūras produkts, attieksme pret vārdiem, pret šo vārdu nesējiem autoriem. vienā gadījumā ekstraverce, otrā gadījumā intraverce. un ja tu ģenerāli pārstāvi rietumus un uzskati, ka vārdi ir tikai gaisa tricināšana, tad nekāda saruna vispār nevar veidoties. es vispār uzskatu, ka galvenā literatūras tēma ir pati valoda, vai tās lietošanas metode, ja vēlies.
Es vārdiem un skaņām pieeju zinātniski. Tas kā un kādus smadzeņu centrus šīs frekvences stimulē un ko vārdu informācijas/asociāciju saturs aktivizē mūsos tas jau ir pabiezākas grāmatas vai vairākdienu diskusiju sessijas materiāls.
Bet par literatūras galveno tēmu piekrītu, par ko arī rakstiju augstāk. Ka šis mērogs ir vienīgais objektīvais, pēc kura var kautko mērīt un novertēt. Pārējais ir plik' di***n' un subjektīva mentālā tirināšanās. vienkārši, ja cilvēks atgriežas pie savas būtības centra, adekvāti apzina visus vārdus, no kuriem viņš ir veidots, atskalda no savas būtības visas visas iluzorās influences, visus liekos vārdus, abstrakcijas utt. paliek tīra personības esence. to uzliekot uz papīra ir māksla, identiska radītājam. protams, ja katra muļķa meitenīte sāks grābāties pa gaisu tvarstot kaut vārdu druskas, skaidrs, ka cik muļķe būs viņa, tik muļķīgs viņas teksts un otrādi, viens par otru liecina.
Un ja nu tas muļķīgais teksts uzrunā cilvēkus vairāk, nekā samudrītais augstos plauktos sēdošā rakstnieķeļa tīrā personības essence?
Kad tava māksla sāk kļūt nevienam nesaprotama(un es nerunāju par tiem kas uzliek biezas brilles un piekrītoši māj ar galvu, kad ierauga kārtējo avangard-eksperimentālo-postneo 'šedevru', bet patiesi saprot o čom reč), tad tā vairs nav māksla, bet gan mākslinieka narcistiska paštīksmināšanās. patiesību, ja tā ir patiesība, protams, saprot, ja ne apzināti, tad neapzināti, gan cilvēks parastais, gan izglītotais, tā ir mana svēta pārliecība. cita lieta, ja sarakstītas muļķības. tā tad uzrunā tikai muļķo galu, bet gudrajā izsauc smieklus labākajā gadījumā. ja tā silova būtu uzrakstījusi par savām siloviskajām dzīves gaitām viens pret vienu, varbūt tas arī būtu cieņas vērts, jo, kā zināms, katrs mazs ķipariņš pušķīti sien astītē un viņam uz to ir tiesības, bet viņa jau nav uzrakstījusi neko savai reālajai dzīvei adekvātu, bet kaut kādu savārstījumu.
bet te atkal ir tas variants, ka muļķa cilvēks ir pārāk muļķis, lai savu muļķa dzīvi adekvāti un precīzi atspoguļotu vārdos, mission impossible, kaut kam galvā tomēr jābūt.
Es diemžēl(vai par laimi) neesmu izlasijis nevienu rindiņu no Silovas tekstiem. Bet, ar visu savu vārstījumu es centos pateikt, ka mākslai ir jābūt pašpietiekamai, jāspēj pastāvēt bez autora. Kas principā nav pretrunā ar tevis teikto par autora atspulgu/esenci.
Esmu gandrīz ļoti pārliecināts, ka ja šo grāmatu viņa būtu izdevusi anonīmi, reakcijas nekādas nebūtu, tā būtu kārtējā nejēdzīgā grāmatele JR veikala plauktos. Kāds to atšķirtu, pasmīkņātu, nodomātu, ka rakstijis kāds tīnis, aizvērtu un noliktu plauktā. Bet redz tagad var piesieties un paņirgāties. Tai skaitā tie autori, ar kuru darbiem labākajā gadijumā kamīnu var iekurt(paldies dievam tādiem parasti nav naudas drukāt uz glancētā papīra, attiecīgi labi deg).
Nu tādus kā stāstus, vai kā tas saucas, esmu.
maaksla nevar pastaaveet bez autora. darba fiziska eksistence ir tieshs pieraadiijums autora esamiibai.
...un ja autors pēc darba radīšanas izdara pašnāvību?
Dzejolis pazūd? viss ir daudz smalkaak
teiksim, ja dzejnieks sadedzina savu dzejoli, tad vinjsh pazuud kaa autors. iesaku apluukot probleemu kaa reizi no shiis puses |
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||