as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

mēs varam mierīgi par šo nestrīdēties, jo es uzskatu, ka tas ir reliģisks jautājums pamatos. rietumu un austrumu tradīcija. ja ritumu tradīcijā dieva vārda ir tikai skaņu kopa, kas apzīmē dievu kaut kur ārpus šīm skaņām, tad austrumu tradīcija uzskata, ka dieva vārds pats ir dievs. ja rietumu tradīcīja uzskata, ka dievs un debesu valstība ir ārpus cilvēks un dievlūdzēji nesakarā saskrien baznīcā, lai lūgtu dievu, kurš ir ārpus baznīcas un ārpus cilvēka, tad austrumu tradīcija ieelpo dievu iekšpus sava ķermeņa un debesu valstība ir katra mūsu iekšienē. no piederības šai vai tai tradīcijai arī izriet kultūras produkts, attieksme pret vārdiem, pret šo vārdu nesējiem autoriem. vienā gadījumā ekstraverce, otrā gadījumā intraverce. un ja tu ģenerāli pārstāvi rietumus un uzskati, ka vārdi ir tikai gaisa tricināšana, tad nekāda saruna vispār nevar veidoties. es vispār uzskatu, ka galvenā literatūras tēma ir pati valoda, vai tās lietošanas metode, ja vēlies.

(Reply) (Parent) (Thread)

Es vārdiem un skaņām pieeju zinātniski. Tas kā un kādus smadzeņu centrus šīs frekvences stimulē un ko vārdu informācijas/asociāciju saturs aktivizē mūsos tas jau ir pabiezākas grāmatas vai vairākdienu diskusiju sessijas materiāls.
Bet par literatūras galveno tēmu piekrītu, par ko arī rakstiju augstāk. Ka šis mērogs ir vienīgais objektīvais, pēc kura var kautko mērīt un novertēt. Pārējais ir plik' di***n' un subjektīva mentālā tirināšanās.

(Reply) (Parent)