as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

ceturtā diena. laikam. neesmu droša. viss sajaucies.

vakar, pēc garām un ilgām mocībām ar dažādu izmēru bērniem, no kuriem vien pēdējie bija nedaudz trenēti arī domāt vai iedziļināties, nevis randomly izkliegt angļu valodas vārdus, tad, kad tu cilvēks būtu pelnījis nokrist (un, vēlams, kniebties līdz saulrietam), mēs devāmies mājup, kur bija jāatzīmē mirušās vecmāmuļas trīs mēnešu miršanas jubileja, kas izpaudās ar mūka gaudošanu un bezdievīgu rīšanu. tad visi radi sagūlās viesistabā uz grīdas, ieskaitot māmiņu ar bēbīti, un mēs jutāmies nekaunīgi priviliģēti Gultā. kaut ar aizkariņiem, ko nemitīgi raustīja radi no Turkurnavnevienabaltacilvēkijas, lai paskatītos, kā tad mēs izskatāmies un tad nekautrīgi slātu tālāk.

no rīta jau ieradās vesela armija mūku, no kuriem puse bija pirmspubertātes vecuma bērni, un vēl viens tīnis, kas zem ceremoniālā vēdekļa slepeni lūrēja smārtfounā, kamēr kaudze sirmu sievu uz ceļiem klanījās viņu priekšā, kaut kas diezgan briesmīgs ir zēnos, kuri žāvājas un garlaikojas, kamēr viņiem apmazgā kājas un dažreiz drusku pabučo arī. jeb- kā es vēlāk teicu- nu, vismaz, ņemot vērā ceremoniju daudzumu, īsti sēdēt kājas klēpī salikuši viņi nevar vis. tad viņi (un arī daļa diezgan garlaikotu pieaugušu mūku) paskatījās kā galvenais mūks gaudo, cilvēki krīt ceļos un paēda visu, kas viņiem bija sarūpēts, savāca dāvanas un notinās. pagalam maz garīguma, pagalam daudz baisu domu par to, kā mūsu ne pārāk pārtikusī ģimene izmet naudu šādiem ne pārāk seksīgiem rituāliem.

tad mūs piespieda ēst vēl un vēl, gan ļoti garšīgi, bet man šķiet, ka es šas būšu apviļāta un apvēlusies karijā, līdz mēs nokļuvām skolā. kura bija ciet. un kuras vadītājs nebija ieradies. vai, teiksim, neviens nebija ieradies, nevis kārtējo armiju bērnu, kas satrenēti, ka, ja viņiem nesit ar mietu pa nagiem, tad ir brīīīīīīvīīīība, un brīvība- tā ir kviekšana un nespēja sagremot jebkādu jaunu informāciju. teacher hi (reizi minūtē) un teacher game! bet teacher game ir kaut kas absolūti neiespējams, ja viņi nespēj klausīties vairāk par trim sekundēm, so var spēlēt tikai simon says, kuru kāds apbrīnojams cilvēks viņiem JAU ir iedzinis. mēs mēģinājām rādīt multenes, varētu domāt, ka multenes UN vēl datorspēles varētu būt kaut kas, kas der tādiem, kas nespēj koncentrēties. bet, nē, viņiem vienkārši patīk aurot. un, protams, ka šis ir superstilīgs salikums no idiotiski stingras izglītības sistēmas plus labgribošiem jaukiem rietumu voluntieriem, bet, bļeģ, ja es pat nezinu age group VAI to, ka man būs jāmāca vienai, jo neviens cits fakin nav ieradies, tad ir kā ir. no divām stundām produktīvas bija potenciāli 3 līdz 7 minūtes. daži bērni for some reason iemācījās vārdu queen. laikam tikai tāpēc, ka to izmisumā izkliedzu spalgi un gari: kvīīīīīīīīn.

jā, mēs mēģinājām arī maziju. man patika. un varbūt vēl divām meitenītēm, bet tad puikas sāka aurot un braukāt apkārt ar krēsliem un tad man vajadzēja taimautu, bet taimauts nav iespējams, jo, izejot ārā, seko kaudze ar teacher haijiem.

labi, tagad es vismaz zinu, kas te (ne) notiek, meklēšu idejas bērniem ar pasaulē īsāko uzmanības spanu, un feilošu apzināti, nevis ļaušos garai feilu straumei, kas jaušama šajos bērnos.

kāpēc te tomēr ir kaut kas ļoti pievilcīgs? tāpēc, ka tas ir vājprātīgi. un ļoti ļoti smieklīgi, tu jau uzreiz visu redzi no malas, kā tādu fakin aizspoguliju.

un vēl - kā d. vakar teica: tāpēc, ka tā nav mūsu dzīve.

tā ir ļoti patīkama perspektīva nudien. paskatīties. padarīt, ko nu tu vari. un atgriezties savā burbulī, kur atskaites punkts ir liberāli, mērķorientēti un visādi citādi salīdzinoši racionāli virzītie sapuvušie rietumi. apskaut šo burbuli un mīlēt viņu mūžīgi.