Policijas mīmu teātris

Bet vispār es esmu nenormāli nikna par to, ka man atkal ir jāiet uz cirka protestu, jo man nav laika, tas ir pārāk agri, un ārā šodien bija sniegs, kas nozīmē, ka man atkal nosals rokas, jo es neatceros, kur ir Saeima, un man vajadzēs bakstīties telefonā.

Es tā neesmu ar mieru, ja. Vai nu aizvāciet sniegu vai sāciet pieņemt sakarīgus likumus!

"Being miserable doesn't exclude us from the human community. It's a sure sign that we are very normal. Life is progressing in its own dark way, more or less exactly to plan."

https://www.youtube.com/watch?v=UoLWYhwROBI

Mani šausmīgi kaitina, ja man māca, kā man vajadzētu justies vai ko ēst.

Man ir tik daudz neuzrakstītu cibas ierakstu.

Man liekas, ka masu lasītājs izklausās pēc masu slepkava.

The Laughing Heart

your life is your life
don’t let it be clubbed into dank submission.
be on the watch.
there are ways out.
there is a light somewhere.
it may not be much light but
it beats the darkness.
be on the watch.
the gods will offer you chances.
know them.
take them.
you can’t beat death but
you can beat death in life, sometimes.
and the more often you learn to do it,
the more light there will be.
your life is your life.
know it while you have it.
you are marvelous
the gods wait to delight
in you.

(Charles Bukowski)

Šim nejauši uzdūros fb. Par akadēmiju, bet ne tikai, manuprāt.

"It was curiosity, not stupidity that killed the Dodo. For too long, we have held to the unfair myth that the flightless Mauritian bird became extinct because it was too dumb to understand that it was being killed. But as Stefan Pociask points out in “What Happened to the Last Dodo Bird?”, the dodo was driven into extinction partly because of its desire to learn more about a new, taller, two-legged creature who disembarked onto the shores of its native habitat: “Fearless curiosity, rather than stupidity, is a more fitting description of their behavior.”

Curiosity does have a tendency to get you killed. The truly fearless don’t last long, and the birds who go out in search of new knowledge are inevitably the first ones to get plucked. It’s always safer to stay close to the nest.

Contrary to what capitalism’s mythologizers would have you believe, the contemporary world does not heap its rewards on those with the most creativity and courage. In fact, at every stage of life, those who venture beyond the safe boundaries of expectation are ruthlessly culled. If you’re a black kid who tends to talk back and call bullshit on your teachers, you will be sent to a special school. If you’re a transgender teenager like Leelah Alcorn in Ohio, and you unapologetically defy gender norms, they’ll make you so miserable that you kill yourself. If you’re Eric Garner, and you tell the police where they can stick their B.S. “loose cigarette” tax, they will promptly choke you to death. Conformists, on the other hand, usually do pretty well for themselves. Follow the rules, tell people what they want to hear, and you’ll come out just fine."

https://www.currentaffairs.org/2017/04/the-dangerous-academic-is-an-extinct-species

Laikam jau šis ir studijās iegūts niķis, bet arvien biežāk, kad dzirdu, ka cilvēki izmanto tādas nozīmes ziņā tik plašas kategorijas kā skaistums vai sievišķība, es pieķeru sevi pie domas, ka man konkrētajā stāstījumā rada apjukumu tas, ka jau sākumā netiek skaidri nodefinēts, kas ar šiem jēdzieniem tiks saprasts - mediju diskursa standarti, priekšstati par skaistumu vai sievišķību noteiktas kultūras vai laikmeta kontekstā, personiskā izpratne utt.

Pēdējoreiz šo piefiksēju izstādes "es pieskaros sev" apmeklējumā, kas man, starp citu, ļoti patika, un es ārkārtīgi priecājos, ka varēju uz to aiziet reizē, kad par darbiem stāstīja pašas mākslinieces un kuratore, jo citādi noteikti būtu spējusi uztvert visai maz, jo tomēr vairums darbu ir vizuāli - skatāmi un lasāmi. Bet pie videoinstalācijas, kurā redzams, kā māksliniece sev katru dienu atkārtojusi vārdus "es esmu skaista", viņa pati, stāstot par šo darbu, kādā brīdī izteicās, ka videosērijas uzņemšanas gaitā esot sapratusi, ka vienkārši nav smuka un ar to vajadzēs samierināties. No stāstītā lielā mērā secinu, ka gan konkrētais darbs, gan izstāde kopumā komentē mediju diskura "skaistumu", tomēr, kad par to tiek runāts, tas ne vienmēr tiek paskaidrots, un skaistuma nozīmes saplūst kaut kādā lielā, it kā pašsaprotamā skaistuma izpratnē.

Arī sarunās ar draugiem un paziņām es reizēm izjūtu šo pašu apjukumu, kad cilvēki sāk runāt par skaistumu vai sievišķību kā par pašsaprotamām kategorijām vai kritērijiem, pēc kuriem citi vai viņi paši varētu sevi vērtēt. Un te tiešām nav runa par to, ka man būtu briesmīgi svarīgi, piemēram, savas draudzenes, kas jūtas ne pietiekmai skaistas, vienmēr par katru cenu pārliecināt, ka tā nav, jo (viena lieta, kas nav īsti relevanta šim ierakstam, bet ko es ļoti mācos gan attiecībā uz sevi pašu gan citiem, ir spēja saprast, ka visas cilvēku emocijas ir leģitīmas un respektējamas - pat ja tev tās liekas absurdas vai būtu ērtāk, ja tās vienkārši pazustu), bet es vienkārši bieži tiešām nevaru saprast, par kuriem sievišķības/skaistuma standartiem tieši ir runa. Un arī, kad par to pajautāju, cilvēki reizēm paši izskatās apjukši, no sērijas "kāpēc tu to prasi, mēs taču visi zinām, par ko ir runa..."

Bet vienkārši skaistums un sievišķība nav universālas kategorijas. Tās nav pašsaprotamas, un visi par tām nedomā vienādi. Un, nē, "mēs" nezinām, par ko ir runa, kamēr tas netiek skaidri pateikts.

Es, piemēram, skatoties uz sevi spogulī, mēdzu nošķirt "man riebjas, kā es izskatos, jo, nez, man ir netīri mati un pumpas", kas pēc maniem standartiem nav diez ko skaisti" un "man ļoti, ļoti patīk, kā es izskatos (tātad es esmu skaista pēc saviem personiskajiem standartiem), bet es apzinos, ka, piemēram, pēc delfu sieviešu rubrikas standartiem meitenes šādā izskatā no mājām ārā neiet, ja vien nav atgadījusies kāda tik ekstrēma situācija, ka matus kārtīgi izķemmēt un uzkrāsoties fiziski nav bijis iespējams". Protams, dažādās kategorijas var pārklāties - pēc delfu standartiem jau arī netīrie mati un pumpas nav smuki, bet tās nav viens un tas pats.

Bērnkopības standarti tomēr pēdējos divdesmit gados ir ievērojami mainījušies, es atceros, ka mans vectēvs veda mani uz rotaļu laukumu šūpoties šūpolēs un tajā pašā rotaļu laukumā no pudeles dzēra alu, kurš turkāt bija apskaužami lēts, sķiet, tas maksāja trīsdesmit deviņus santīmus. Tā gan sajūtā ir ļoti tāla bērnības atmiņa - man varēt būt kādi trīs vai četri gadi, tas nozīmē, ka kāds deviņdesmit-ceturtais, deviņdesmit-piektais gads. Un naudai laikam arī tad bija cita vērtība.

Agrāk es ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki, kuri varētu mani saprast, negrib ar mani draudzēties, bet cilvēki, kuri grib draudzēties, nesaprot, un savukārt ar tiem, kuri saprot un grib arī draudzēties, vienmēr ir kaut kādi attiecību mežģi un piņķerēšanās.

Tagad ir kļuvis kaut kā vieglāk. Mežģu un piņķerēšanās ir krietni mazāk, jo mēs visi droši vien esam mazliet paaugušies. Par cilvēkiem, kuri (negrib) draudzēties, vairs tik ļoti nebēdājos, un ir parādījusies vēl kāda agrāk nebijusi kategorija - sometimes I just meet people by chance, un viņi nav mani draugi, reizēm nav pat paziņas, bet viņi kaut ko saprot. Un tas nemaz nav nesvarīgi.

Mazāk svarīgi liekas visas komunikācijas definēt un klasificēt.

Bet reizēm tāpat dzer brūkleņu alu, sadomājies par pagātni un visādām eksistenciālām lietām, un liekas, ka neviens nesaprot vai ka neviens, kas varētu saprast, nav pieejams.

- It's a side business. I make up these knapsacks for the Zombie Apocalypse. You know...In case the dead come back to life and world gets all "dog-eat-dog."
- It's already "dog-eat-dog," friend. Not sure what worse a bunch of zombies could do.

Dzīvošana pēc būtības ir ētiski neviennozīmīga situācija.

Bet es tiešām nesaprotu cepienu par Uģi Kuģi:
a) kāpēc viņam vispār jāpievērš uzmanība?
b) sieviešu stendaps jau izpildījuma ziņā daudz neatpaliek.

Un, jā, izpildījumam ir nozīme. Skatoties stendapu, es sāku saprast, ko mans vectēvs domāja, kad bērnībā man teica, ka profesionāli komiķi par saviem jokiem nesmejas, t.i. reizēm jāpieliek milzu pūles, lai caur aizelšanos un cilvēka paša sajūsmu par savām asprātībām izsekotu domai. Ieva Preisa, piemēram, tikai pašās beigās paskaidroja, kāpēc viņai vispār bijusi darīšana ar policiju, bet visu laiku runāja tā, it kā visiem tas sen būtu skaidrs.

Nevar vispārināt, protams, ir bijuši arī labi priekšnesumi, bet kopumā latiņa ir zemu, un tas ir bēdīgi; īpaši tāpēc, ka gandrīz visas dalībnieces rada sajūtu, ka spētu sagatavoties daudz, daudz labāk (bet priekš kam?), un tas mani kaitina.

Palīdz tas, ka esmu iemācījusies (atsauce uz te nesen lasīto) neturēt muti.

Muti turēt es nekad neesmu pratusi, bet par to drīzāk esmu domājusi kā trūkumu un tādu lietu, kas ļoti palīdz laiku pa laikam iekulties nepatikšanās vai vismaz nonākt neērtās situācijās. Bērnībā un pusaudzībā man mūžīgi pārmeta, ka nemāku paklusēt un kas tā vispār par runāšanu pretī pieaugušajiem. Un guess what, tādi pieaugušie turpina pastāvēt arī vēlāk, kad jau pats esi liels, t.i. vienkārši ir cilvēki, kam pretī nerunā. Un draugi un paziņas, kas nav eksplicīti nosodījuši manu tendenci nevietā izrunāties, tomēr laiku pa laikam ir norādījuši, ka man pašai būtu vieglāk, ja es tomēr vairāk padomātu, ko un kam saku.

Tāpēc es pakāpeniski biju attīstījusi palielu iekšējo konfliktu, t.i. kaut kāda lieta, ko tu dari un kas jūtas esam dabiska un pareiza, tomēr neskaitās laba un par to pat vajadzētu tā kā kaunēties un sevi nosodīt.

Bet tagad es tā vairs nejūtos, t.i. nemāku un negribu turēt muti. Un, jo mazāk es par to satraucos, jo retāk gadās tādas sitācijas, kad es aiz iekšējās frustrācijas tiešām sarunāju muļķības un vēlāk esmu nikna uz sevi par to, kas pie velna lika man tā runāt, un man ir briesmīgs kauns.
Es tagad esmu pieaugušais un pati izdomāju, kāds cilvēks es gribēšu būt un kādas vērtības man ir svarīgas. Un es esmu tāds, kurš reizēm pasaka lietas, kas citiem nav ērtas un ko viņi negrib dzirdēt. Un reizēm es tāpēc nonāku neveiklās situācijās vai problēmās. Un ir cilvēki, kam es tāpēc nepatīku. I will have to live with myself somehow.

Pēdējā laikā es mēģinu starp sevi un pasauli izveidot to aizsargslānīti, kas man dabiski nepiemīt, un tāpēc viss ir pārāk tuvu un sāpīgi. Un ir kļuvis vieglāk. Patiesībā daudz, daudz vieglāk. Es saprotu, ka ir lietas, no kurām vienkārši jādistancējas, citādi par lielākām vai mazākām netaisnībām sāpēs sirds divdesmit četras stundas diennaktī. Es esmu iemācījusies (vai vismaz ļoti, ļoti cenšos) nebāzties cilvēkiem virsū ar palīdzību, par kuru "es zinu", ka viņiem tā noteikti ir vajadzīga, jo es visu zinu labāk, kad viņi man to nav lūguši vai ir skaidri pateikuši, ka to nevēlas. Bet viena lieta, ar ko man tomēr ir ļoti grūti sadzīvot, ir visādas ikdienas līmeņa netaisnības, kuras cilvēki mēdz izveikt un viņiem nekad par to nav jāuzņemas atbildība. Un mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži asi reaģē uz visādām globāla mēroga problēmām, nu, tur karš, koku izciršana, slimības utt. - un viņi ir gatavi iet protestos, ziedot nauu un darīt visādas labas lietas, bet, kad runa ir par kaut kādām ne ok lietām ikdienas realitātē, ļoti bieži neviens par to nerunā, un ir tāda visaptveroša samierināšanās aura, ka tāpat neko nevar darīt, nav vērts neko teikt, uz mani tas neattiecas un tā. Vienalga vai nejēdzību darītāji būtu kaimiņi, kolēģi, cilvēki transportā vai valsts iestādē. Un es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Un man ir grūti, un, jo es vecāka kļūstu, jo lielāks šis grūtums kļūst.

Tiešām: šajā aspektā kļūst tikai grūtāk, un nekāds tur "jaunības maksimālisms pāries" nav nostrādājis. Ir aspekti, kuru sakarā es uz pasauli skatos ar tikpat lielu izbrīnu un skumājm kā bērnībā un pusaudzībā. Tas nav pārgājis.

Pirmoreiz dzīvē (ar visu savu labo atmiņu) jūtu nepieciešamību izmantot aplikāciju ar nosaukumu "kalendārs".

Bakalaura darba (kultūras un sociālajā antropoloģijā) ietvaros pētīšu, kā radniecību (ar radniecību saprotot dažādas savstarpējo attiecību prakses, ne tikai asinsradniecību vai partnerattiecības) skata homoseksuālas personas.
Meklēju cilvēkus, kuri identificējas kā geji vai lesbietes un piekristu anonīmai intervijai.

Lai mazinātos aizspriedumi un maldīgi pieņēmumi, ir nepieciešami pētījumi!

Man var dot ziņu uz pelnufeja@gmail.com

Man ļoti patīk mana ikdiena, kopš esmu atgriezusies Latvijā, un zināmā mērā pat varētu teikt, ka es esmu paguvusi diezgan daudz izdarīt, bet, ja runa ir par vientulības sajūtu, kura man bija T un kura man ir vienmēr, tad te man tās ir tieši tikpat daudz.

Ja atskaita karadarbības zonas, es varētu dzīvot jebkur.

And then we zoomed out until we were hovering over an African savannah. Stuart said, “welcome to my playground”. We were watching a pack of 5 lions nap beside a herd of zebra. Neither group seemed bothered by the other. Stuart said, “Tell me why the animal kingdom does not suffer like man does.”
I observed the animals and replied “Because man is the only one with a socialization structure that teaches it to resist it’s own needs. The zebra that needs grass, goes to find grass and the lion that needs zebra goes to find zebra.”
“Yes” he said, “The zebra doesn’t waste his bloody time worrying about there being no grass and it doesn’t try to convince itself to learn how to grow grass itself or not need grass. So the zebra is not disempowered by it’s own need like the man is.”

So as to ingrain the concept further, Stuart then brought me to a watering hole in the savannah. It was dried up completely. The suggestion that water was there once was the only thing left; an imprint in the dried and cracked mud. We stood in silence looking at the absence of water. He asked me no questions this time. Instead he said to me “People keep waiting for the watering hole to fill up with water. When that doesn’t work, they keep trying to figure out how to get the watering hole to produce more water. When that doesn’t work, they keep trying to become water, so they can drink themselves. And when that doesn’t work, they decide they are not meant to have water. And so, for them, water is a need. Only the need for most people is intimate connection of companionship. And not once have they ever considered to leave the watering hole that has no water in search of one that does.”
(..)

Stuart took my hands and he said, “You have seen that it is empowering to learn that you are not powerless to other people either meeting or not meeting your needs by meeting your own needs. But now it’s time to see that there are needs that you cannot meet on your own, like the need for connection. But this need is only a need for those who think they can’t get connection. And if this is a need of yours, and you cannot meet the need yourself, the empowerment is in either manifesting someone who wants to meet the need for you or by doing as the zebra does and going to find grass.”

(Teal Swan "The Zebra and the Watering Hole")

London is the place where I found myself. In Afghanistan, the surroundings of a person are more important, and the behavior of somebody in relation to that environment, whereas in the UK, there is more freedom to find yourself, your true feelings, your needs and wants. In Afghanistan, life is easier in that sense because you are ignorant of yourself. I think that if I had lived all my life in Afghanistan, I would not have had the chance to find myself in the way that I have done here.

(Marie Braakman and Angela Schlenkhoff "Between Two Worlds: Feelings of Belonging While in Exile and the Question of Return")

Man tomēr nepatīk tas, kādu vēstījumu seriāls Good Wife nodod auditorijai caur galveno varoni un vēl dažiem citiem tēliem. (bet es laikam šajā ziņā esmu nedaudz iekļuvusi "profesionālā kretīnisma" (?) lamatās, un, ja vien kaut kas nav tik elpu aizraujoša māksla, ka to nemaz negribas īpaši analizēt, tad man grūti nedomāt par to, kā kas tiek reprezentēts.)

Mana vislielākā problēma ir tieši ar laulību un neuzticību. Protams, neviens jau nesaka, ka galvenās varones vīra sakari ar citām sievietēm būtu kaut kas brīnišķīgs, tomēr, hm, kaut arī viņam ir bijuši vismaz 18 sakari ar prostitūtām un vairāki parasti romāni ar sievietēm, cilvēki viņam to ir piedevuši, un pēc viņa iznākšanas no cietuma pārvēlējuši iepriekšējā svarīgajā valsts amatā, lai pēcāk ievēlētu vēl svarīgākā valsts amatā. Kamēr galvenā varone savu vienu romānu cītīgi slēpj, un cilvēki (ieskaitot viņas vīru) implicīti un eksplicīti viņai to pārmet. Nerunājot jau par to, ka, sākoties preses skandāliem, viņa varētu saņemties to atzīt publiski. Tātad, vecā, labā ideja - visi ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki, un vīriešiem visādus sānsoļus kaut kā tomēr tiecas piedot vairāk.
Un tāpat viņai, protams, trūkst mugurkaula, lai šķirtos, jo, ko cilvēki padomās, un gribas taču iet politikā, un vispār nav jau viss nemaz tik slikti.

Un varētu tūlīt argumentēt, ka šajā seriālā taču ir tāds tēls kā Kalinda - kas ir biseksuāla un vispār visnotaļ brīva savās partneru un attiecību izvēlēs. Tikai viņa ir uzkrītoši troubled - nespēj cilvēkiem uzticēties, ilgstoši būt attiecībās un, kad uzrodas viņas vardarbīgais bijušais vīrs, kaut arī viņa visādi pretojas un beigās arī panāk, ka viņš pazūd, tomēr ir nojaušams, ka zināmā mērā viņai patīk šīs attiecības (viņa redzami nav bezpalīdzīgs vardarbības upuris). Kāpēc tas ir problemātiski? Jo rāda biseksuālu personu kā tādu, kam saistībā ar seksualitāti (vismaz pēc mainstream uzskatiem) varētu būt problēmas.
Un tad arī galvenās varones brālis - gejs, kurš maina un krāpj savus partnerus.
Tā vienkārši ir konstanta parādība, ka LGBT tēls ir vai nu iesaistīts kaut kādā attiecību drāmā vai arī katrā sērijā ar citu partneri. Kāpēc LGBT tēli netiek rādīti vienkārši kā fona attiecību figūras, no sērijas pārgurušais detektīvs, ārsts vai kas nu viņš tur ir pārnāk mājās, un tur kaut kur virtuvē vai uz dīvāna sēž un lasa avīzi viņa same-sex partneris. No big deal.
Un es nesaku, ka nevajag rādīt sižetus ar LGBT dramatismu vai tēlus, kas būdami LGBT vislaik maina partnerus - es tikai domāju, ka populāri seriāli veido sabiedrības viedokli, un, ja LGBT personas tad, kad vispār parādās, tiek atainotas visai vienpusīgi, tas neko labu neliecina.

Un vēl man nepatika tā sērija, kurā galvenā varone ir slima (pati apgalvo, ka viņai ir laringīts), bet viņa ne tikai nedzer nevienas no asistentes atnestajām zālēm vai tējām, kas tiek demonstratīvi pastumtas malā, bet pretēji tam, par ko vienojusies ar priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju, zvanās pa telefonu, gatavojas tiesas procesiem, vēl iziet pastaigāties, un surprise, surprise, pirms svarīgās intervijas tv tās pašas dienas pēcpusdienā ir atguvusi gandrīz pilnīgi pazudušo balsi. Tas izskatās forši, bet vēstījums, ko tas viss pārraida, ir "esi apslimis, apsver paņemt pauzi no darba, veseļoties un palikt mājās - what, are you a fucking loser!?"

Bet ok, man patīk seriāli par nūģiem, ar ko neviens nedraudzējas un kas neko nevar, jo ar tiem es spēju identificēties.

Un nē, es nebojāju prieku par jauku seriālu, es to labprāt skatos, es tikai skatos (arī) kritiski.

Despite the fact that we see the world with different clarity and from a different point of view and therefore that for each of us things have a different physical appearance – I might see one side of a car while you might see the other side – I assume that we end up with the same objective world (Husserl, 1998: 55–6; 1969: 233).6 For Husserl, this common world is an accomplishment that is made possible first of all by empathy (Einfühlung), understood as the primordial experience of participating in the actions and feeling of another being without becoming the other (Husserl, 1969: 233; Stein, 1989). This kind of empathetic (and hence non-rational, non-cognitive) understanding of Others comes out of our exposure to their bodies moving and acting in ways that we recognize as similar to the ways in which we would act under similar circumstances.

(Alessandro Duranti "Husserl, Intersubjectivity and Anthropology")

For Husserl, intersubjectivity means the condition whereby I maintain the assumption that the world as it presents itself to me is the same world as it presents itself to you, not because you can ‘read my mind’ but because I assume that if you were in my place you would see it the way I see it. This is captured by the notion of Platzwechsel, that is, ‘trading places’ or ‘place exchange’, which is made possible by empathy (see also De Bergoffen, 1996: 54; Depraz, 2001: 173; Schutz, 1962).4 (..) the idea is not that we simultaneously come to the same understanding of any given situation (although this can happen), but that we have, to start, the possibility of exchanging places, of seeing the world from the point of view of the Other. Intersubjectivity is thus an existential condition that can lead to a shared understanding – an important achievement in its own terms – rather than being itself such an understanding. This is made clear in the following passage where Husserl states that nature itself is an intersubjective reality. This does not mean that we have a mutual understanding of nature but that nature, by being something we share with other beings, can be one of the conditions for us to come to a shared understanding of the world at large (what he calls here ‘things and people’).
'Nature is an intersubjective reality and a reality not just for me and my companions of the moment but for us and for everyone who can come to a mutual understanding with us about things and about other people. There is always the possibility that new spirits enter into this nexus; but they must do so by means of their Bodies, which are represented through possible appearances in our consciousness and through corresponding ones in theirs.'(Husserl, 1989: 91)

(Alessandro Duranti "Husserl, Intersubjectivity and Anthropology")

Yet an increasing acknowledgement is emerging that the privileging of the past over the future is a widespread tendency in anthropology more broadly. Indeed, in my search for an anthropological toolbox to grapple with people’s engagements with futures, I found that anthropologists far more experienced and talented than I shared my sense that our discipline needs to try harder to understand people’s yearnings for possible futures and their relative capacity to create them (e.g. Appadurai 2004; Guyer 2007; Malkki 2001). While religious and magical dealings with futures have attracted considerable attention, more secular everyday forms of yearning and planning seem to remain understudied, particularly if they cannot be understood straightforwardly as part of cultural idioms.

(Stef Jansen "Hope and the State in Anthropology of Home: Preliminary Notes")

Gribētu vaigā redzēt tos sadistus, kas taisa visus tos iepakojums, ko nevar atvērt.

(te, piemēram, ir tāda sojas mērce, kam ap korķi ir tā plastmasas stieplīte, kas jānoritina nost, tikai viņu nav kur aizķert, var lauzt nagus un mocīties pusstundu, tāpat visas tās internetveikalu pakas, kas nolīmētas ar kilometriem biezu skoča kārtu, un man rīgā vannasistabas skapītī ir tāda zobupasta, ko nav izdevies atvērt divus gadus).

Man kaut kādā ziņā liekas, ka attieksmei pret militāru vardarbību un terorismu var vilkt analoģijas ar visnotaļ liekulīgo attieksmi pret dzīvnieku nogalināšanas praksēm (t.i. industriālā lopkopība ir ok, jo mums taču visiem vajag ēdienu, bet viens pūkains meža zvēriņš, kas nomiris ātri un bez liekām ciešanām, ir šausmīga nežēlība).

Cilvēki Ukrainā un Sīrijā ir tomēr "mazāk cilvēki" nekā cilvēki lielākajās Eiropas pilsētās. Par katra Eiropā notikuša terorakta upuriem sēro un viņus piemin, un tiem, kuri ir atbildīgi par notikušo, amatpersonas izsaka publiskus draudus, kamēr citviet var iet bojā n reizes vairāk cilvēku, un līdzīgas reakcijas neseko.

Rietumu pasaulē mēs neslepkavojam uz ielas un ar to nelepojamies. Un es personiski arī to uzskatu par lielu progresu un vērtību. Bet tas nenozīmē, ka viss ir ok.

Man patika šie ziemassvētki. Es tos nesvinēju, toties izgāju pastaigāties.

Daudzos iepriekšējos gados es esmu bijusi ļoti frustrēta aiz tā, ka ziemassvētki pasvītro visu to, kā man būtu jājūtas, bet es nejūtos, kādai manai dzīvei būtu jābūt, bet tā nav. Vai arī otra sajūta, ka es kaut kam šausmīgi pretojos, un tas ir ļoti svarīgi.

Tagad man ir sajūta, ka there is nothing I HAVE TO feel, there is just what I feel.

(man ir 25 gadi - check).

Faith in God is an opening up, a letting go, a deep trust, a free act of love-but sometimes it was so hard to love. Sometimes my heart was thinking so fast with anger, desolation and weariness, I was afraid it would think to the very bottom of Pacific and I would not be able to lift it back up. At such moments I tried to elevate myself. I would touch the turban I had made with the remnants of my shirt and I would say aloud, "This is God's hat!" I would pat my pants and say aloud, "This is God's attire!" I would point to Richard Parker and say aloud "This is God's cat!" I would point to the lifeboat and say aloud, "This is God's ark!" I would spread my hands wide and say aloud, "These are God's wide acres!" I would point at the sky and say aloud, "This is God's ear!" And in this I would remind myself of creation and of my place in it. But God's hat was always unravelling. God's pants were falling apart. God's cat was a constant danger. God's ark was a jail. God's wide acres were slowly killing me. God's ear didn't seem to be listening. Despair was a heavy blackness that let no light in our out. It was a hell beyond expression. I thank God it always past. A school of fish appeared around the net or a knot cried out to be reknotted. Or I thought of my family, of how they were spared this terrible agony. The blackness would stir and eventually go away, a God would remain, a shining point of light in my heart. I would go on loving.

(Yann Martel "Life of Pi")

Krišnaītu tempļa apmeklējumu es šodien nogulēju (kaut arī templis ir vaļā no diviem). Jāizdomā, ko lai citu superproduktīvu šodien vēl paveic.

Un manas mājasbiedrenes visas ir prom, tā kā es vienkārši gulēju pusmiega eiforijā un atpūtos. Un kaut kad sapņoju, ka visā rajonā ir pazudusi elektrība.

Do not be afraid of losing yourself. Nothing has gone wrong. It's a spiritual truth, that you can't even find yourself, unless you lose yourself. When you look on feeling or being lost in this way, like it's a turning point, to find out who you are and who you want to be, the better off you will be. You are more closer to truly knowing yourself than most people, who think, they are not lost, but are. If you know, you are lost, you know, where you are. You are lost! This means, that your mission in life is to find yourself. And when you start looking for yourself, you will find yourself. Everything you do can add to your knowledge of yourself and your personal truth.

(Teal Swan https://www.youtube.com/watch?v=aIC1wHAYRO0)

Protams, tas jau nav baigi svarīgi, un es tāpat neko nesaprastu, bet man tomēr ir drusku žēl, ka es neuzzinu par to, vai, piemēram, Tallinā pie Krievijas vēstniecības nav paredzēts kāds protests vai klusuma brīdis. Man liekas, ka šādos pasākumos pats svarīgākākais ir masa - un tāpēc varētu gribēt aiziet.

Kas jauns kojās? Lejā parādījusies ziemassvētku eglīte un prezervatīvu automāts.

(nu, labi, gan jau, ka prezervatīvu automāts tur ir jau simts gadus, es vienkārši neesmu pārāk vērīga, un tikai šodien, gaidot liftu, ievēroju).

Protams, es jau arī neesmu tās vēstures liecības redzējusi, un man tikai atliek paļauties uz pētnieku sacīto, un tomēr šur tur jau līdz šim lasīts, ka Latvijā holokausts tika realizēts krietni ātrāk un efektīvāk nekā citviet, un, kad Marģers Vestermanis par šo runā 1:1, ir tik uzkrītoši, kā raidījuma vadītājs tūliņ sāk šušināt ar tekstu no sērijas "nu, tas jau vēl nav pierādīts, tas jau vēl jāpēta". Nevar taču valsts televīzijā pateikt, ka latvieši holokaustā ir diezgan aktīvi piedalījušies. Un vēl ar implikāciju, ka nevar zināt, vai, ja nebūtu sācies karš un Latvija tikusi okupēta, Ulmaņa režīms pats nebūtu nonācis līdz etniskajām tīrīšanām.

Šajā kontekstā liekas interesanti un pat drusku neticami, ka Svina garša guva tādu popularitāti.

Pēdējos gados es visvairāk jūtos kā šajā Ingas Gailes dzejolī.

Pamošanās

Pilīte nopilēs, notrīsēs, noskries lejup gar augumu klusi klusiņām,
vasaras raibumus dalīt uz pusēm ar klinģerītēm un gurķu miziņām.
Visu šo gadu es svēru sudrabu, pārliku lāses no rokas rokā —
āda man karsta, metāla izkosta, vēja appūsta,
ko darīt nu šorīt?
Vējš paplēš man matus, un aizskrien pār jūru visas sieviņas gaudodamas.
Paldies večiņas, ka bijāt ar mani,
paldies, ka aizejat,
sirds atsāk ritmu,
elpa ietin un iezīmē ceļu,
es esmu sieviete,
es esmu liela,
un es vēl dzīvoju,
un es vēl mīlu.
Cigaretēm un vīniem paklanos, vienas nakts kaislībām, miesas maigumam, gaumīgiem draugiem, kam patīk līmenis, paklanos, atvados —
man nu ir laiks,
palīdzējāt, jūs, dārgie, mīļotie, pavadījāt mani līdz liedagam, paturējāt man
roku un matus, kamēr debesis lūza gabalos, kamēr es baidījos, kamēr es
skatījos ikvienā kā spogulī.
Tagad es pamostos. Tagad es aizeju. Paldies, ka jūs bijāt, bet līdzi gan nenāciet.
Man ir jāiet sev par cilvēku —
man ir cilvēka izkostā āda,
man ir cilvēka saplēstā sirds.

(I.G.)

Man ir uzmācīgas domas, ka man ziemassvētkos jābrauc uz Prāgu.

(ja es būtu kāds cits, es uz turieni stopētu un paliktu kempingā, nez, ziemā eksistē kempingi? :D )

Pauls Stollers grāmatā Yaya's Story, kuru šonakt izlasīju līdz galam, runājot par savu vēža pieredzi, saka, ka tā ir ļoti dīvaina un atsvešinoša sajūta, kad remisijas laikā slimībai, kuru pilnībā izārstēt nav iespējams, cilvēki tevi apsveic un saka, ka tu "esi uzvarējis". Es tajā, ko viņš raksta par būšanu space in between, saskatu daudz līdzību ar to, ko esmu domājusi par dzīvi ar invaliditāti, proti, ka rietumu diskursa, kas lielā mērā balstīts dihotomijās, ietvaros var rasties lielas grūtības sevi identificēt, ja tu tā līdz galam neatbilsti nevienai no pretstatu kateogorijām - šajā gadījumā sick or healthy. Piemēram, es ikdienā absolūti nedomāju par sevi kā par slimu - on the daily basis es neciešu no fiziskām sāpēm, es varu iet ārā un viskautko darīt, pat zāles, par kurām es visu laiku paturu prātā, ka tās nedrīkst aizmirst, man neliek justies, ka I am so very ill, es pilinu acu pilienus tāpat kā dzeru kafiju vai klausos mūziku - tas ir vienkārši kaut kas, ko es daru, daudz neanalizējot, kāpēc. Un tomēr, kad, es, piemēram, ieeju pastā, es uzreiz atceros, ka, if I wasn't sick, the numbers wouldn't be a problem". Vai, piemēram, es ļoti labi apzinos, ka pat ar vislabāko asinsainu vai veselīgāko uzturu, un pat vislabāko pašsajūtu, in the context of certain standards I would never ever be considered healthy.

Tomēr man šķiet, ka cilvēks ir sarežģīta un kompleksa būtne, un "slims" un "vesels" nošķīrums ir ļoti vienkāršots. It just doesn't work like that. I believe that a person can be healthy and ill in the same time, as same as one can be a whole being and be terribly broken in the same time.

Un vēl arī visas tās fighting an enemy metaforas, kam arī autors nedaudz pieskaras, bet, kā tu definē savas attiecības ar slimību, if you have one, you will never be able to beat, whether that makes you totally helpless or a coward? Un vispār, vai tā ir vienīgā iespējamā perspektīva - ar visu cīnīties un visam pretoties? (es neimplicēju, ka slimības, ko var ārstēt, nevajadzētu, tas ir vairāk par domāšanas modeļiem).

Laikam jau tomēr vajadzēs saņemtes un beigt skopoties un aiznest datoru uz kādu diagnostiku, tā regulārā uzkāršanās nav normāla, un šoreiz tas vēl bija ar spēcīgu rūkoņu, kas man galīgi nepatika.

Bet - katru reizi, kad uzkaras dators, un ir jāgaida kādas piecas h, līdz tas izlādēsies (bateriju nevar izņemt, neskrūvējot datoru vaļā), man pēkšņi ir tik daudz laika, nez, vai tā justos lielākā daļa civilizācijas, ja nozaudētu savus smartfonus (You should probably try it) - izlasīju ne tikai atlikušās lapas līdz rītdienas semināra lapaspusei, bet visu grāmatu, kam jābūt izlasītai uz nākamceturtdienu, un uztaisīju skrubi no kafijas, medus, sāls un kokoseļļas - to rekomendēju tāpat kā pazaudēt smartfonu.

Vēl pirmīt aizmirsu pieminēt tādus svarīgu faktus, kā, ka es tiešām nopirku siera kūku, un, tā kā man nav ne jausmas, kā kāds to spēj sagriezt, mierīgi ēdu no kastes - garšo tikpat labi, kā tad, ja ēd no šķīvja, nopirku violetu kleitu h/m, apmaldījos un ļoti nosalu.

Šonakt vēl gribēju ieiet internetbankā un nobīties, bet tā tieši šonakt tehnisku iemeslu dēļ nestrādā.

Ir pienākusi tā diena, kad, es iegājusi pastā un nočekojusi, ka pasts ir pārāk liels un ar pārāk daudziem lodziņiem un garām rindām, lai es tur spētu kaut ko nomenedžēt, līkņājot apkārt un ceļoties pirkstagalos, eju pie random lodziņa un saku "I can't see the numbers, is there a chance that someone could help me?"

Un, jā šis ir par dažādiem faktoriem: valodas distanci, situāciju, kurā īsti nav neviena, kam liktos adekvāti lūgt atnaākt līdzi (nerunājot jau par to, ka man kopumā kaut kā nav sajūtas, ka man pastā būtu vajadzīga līdznācēju asistence - tur tomēr ir darbinieki), par to, ka vienkārši ir sajūta, ka man to līgumu vajag nosūtīt šodien, un es ar to nečakarēšos vēl n reizes, bet ir skaidrs, ka es vairs negribu nonākt apstākļos (gan iekšējos, gan aŗējos), kur es nevaru šādi izdarīt.

Taisu atšifrējumus aptieku ierakstiem un tagad man vienkārši gribas aiziet uz aptieku un nopirkt visas zāļu tējas, kādas viņiem ir. Jo man tik ļoti garšo zāļu tējas. Turklāt visādas. Atceros, ka reiz dzēru "negaršīgu" klepus tēju draudzenes vietā. Bija vesela kanna, un es kādu pusi izdzēru. Nezinu gan, vai viņai tas palīdzēja. :D

Tikko ēdu sieru (visu gabalu turot rokās un griežot gabaliņus ar nazi - tā es naktīs izēdu ledusskapi), un kaut kādi pie naža salipuši krikumi sabira turpat, uz galda, stāvošajā kafijā. Mēģināju ar karoti izķeksēt, bet tas īsti nebija iespējams. Vēl pārāk karsta, lai saprastu, kā garšos. :D

Šodienas ethnographic readings diskusijā runājām par biogrāfu tendenci iekrist notikumu slazdā un aizmirst, ka "notikumu" patiesībā dzīvē ir ļoti maz (vismaz lielākajā daļā dzīvju), kā viena meitene spekulēja, kādi 10 %, un pārējais ir uneventful time, kas ir ne mazāk būtisks cilvēka personības izpratnes kontekstā.

Šis ir interesanti, jo es tieši pēdējās dienās domāju par to, ka varu iztēloties savu dzīvi kā diezgan labu materiālu filmai: tādai filmai, kur nekas īsti nenotiek, ir daudz visādu it kā nenozīmīgu ikdienas ainu tuvplānu, piemēram, kā es ilgi mazgāju rokas un skatos spogulī vai sēžu vilcienā, vai pusmiegā n reizes nospiežu "atlikt" modinātājam, tā varētu būt tāda veida filma, kura it kā ir ļoti vienmuļa un garlaicīga, bet tomēr nepamet sajūta, ka tajā tomēr notiek kaut kas ļoti būtisks - tikai ne paši varoņi, ne skatītājs īsti neapjauš, kas tas būtiskais ir un kā ar to nonākt kontaktā. Vēl interesaanti, ka es to iztēlojos, kā ļoti vizuālu darbu, kurā nozīme ir detaļām un sīkām niansēm, kuras es pati kā svešas filmas skatītājs, visticamāk, nespētu uztvert.

Es varu iztēloties, ka kādā citā multiversa realitātē es pati uzņemu šādu filmu. Jo man patiktu radīt tāda veida mākslas darbu, bet dzeja galīgi nav īstā forma, kurā kaut ko tādu realizēt.


Un, jā, es tāda veida filmā galīgi nekoncentrētos uz notikumiem, vide varētu mainīties it kā randomly, pat nedodod skatītājam pilnu ainu par to, kāpēc varone tagad ir tieši te, jo tas vienkārši nebūtu svarīgi. Svarīgi drīzāk būtu tas, kas nenotiek.

Un, jā, varētu jau kādreiz taisīt autoetnogrāfiju, bet vizuālās metodes nav manas, diemžēl.

(es jau kaut kad biju izdomājusi vēl vienu projektu, ko nespētu realizēt, proti, karti, kas attēlo, kur lietas "neatrodas".

Vienīgais, kas mani tiešām pārsteidz Lienes Šomases skandālā, ir tas, ka es tik lielā vecumā uzzinu, ka vārds jobans ir kaut kas rupjš. Es šo vārdu nelietoju, jo, manuprāt, tam ir nepatīkams skanējums, tomēr es nekad neesmu zinājusi, ko tas īsti nozīmē. Mans priekšstats ir bijis apmēram tāds, ka rupjības kategorija šim vārdam ir tāda pati kā, piemēram, vārdam figņa - nu, skaidrs, ka tas nav literārs vārds, turklāt izklausās drusku vulgāri, tā kā, ja gribi iztaisīties par nez kādu sniegiem nosnigušu latvju tautu meitu, labāk nelietot, bet nekāda baigā rupjība jau nu arī tā nav.

Man tagad nav, kam paajutāt, ko tas nozīmē, bet aptuveni varu izsecināt pati, jo visas īstas rupjības tulkojumā parasti nozīmē mauka, pišanās vai citas seksuālas implikācijas.

Man tik ļoti gribētos, lai notiek kaut kas priecīgs un negaidīts. Kaut kas elpu aizraujoši priecīgs. Bet šādas pieredzes jau laikam dzīvē tomēr ir limitētas.

Es varu iztēloties savu ikdienu ilgi uz priekšu: ja vien nenotiks nekas neparedzēti slikts, es iešu uz bibliotēku darīt universitātes lietas un lasīt, gatavošu ēdienu, ilgi gulēšu, iešu uz lekcijām, pirkšu drēbes, iešu pastaigāties, veikšu intervijas, transkribēšu, klausīšos mūziku, reizēm aiziešu uz kādu diskusiju, filmu vakaru vai citu pasākumu, kaut kad pienāks ziemassvētki un jaunais gads, kuros es droši vien tāpat kā daudzos citos gados būšu viena pati, tad es atkal iešu uz bibliotēku, skatīšos filmas, gatavošu ēdienu, reizēm es būšu ļoti, ļoti nogurusi, bet lielākoties viss būs kārtībā, tad es kaut kad atgriezīšos Rīgā, un viss turpināsies vairāk vai mazāk tāpat: dažas lietas būs nepatīkamākas un sarežģītākas, nekā ir šeit, dažas būs vieglākas. Es varu tā iztēloties savu dzīvi ļoti ilgi uz priekšu. Un tā ir laba dzīve: es lielākoties nodarbojos ar jēgpilnām lietām, daļa no tām ir pat diezgan patīkamas. Tas ir tas, ko es par dzīvošanu esmu apguvusi ļoti labi: man nav nepieciešami nemitīgi ārēji notikumi, lai viss virzītos uz priekšu, es pati spēju un esmu pietiekami motivēta lietas kaut kā virzīt, mani mēdz pārņemt idejas, ar kurām es aizraujos, es mēdzu sev izvirzīt mērķus, ne pārāk grandiozus, un tomēr. Man ļoti bieži ir interesanti: es atklāju lietas par sevi un pasauli. Man lielākoties patīk dzīvot. Tas vienkārši nav nekas ļoti priecīgs. (Respektīvi, kaut kas ļoti priecīgs vienkārši notiek pārāk reti.)

Gribu, lai tas būtu skaidrs reizi un par visām reizēm - man riebjas šie laikaapstākļi. Man jau visu manu dzīvi ir pārāk auksti!
:D

Pagājušajā naktī pavisam slikti gulēju, jo bija ļoti vējains, un vējainā laikā no loga diezgan stipri velk, ik pēc pusstundas modos, jo bija auksti. Toties šodien piecēlos jau desmitos, un, ja atskaita kofijbreikus un pusdienas, būšu pavadījusi bibliotēkā septiņas stundas, būs arī šis tas paveikts.

Tagad sēžu, klausos mūziku un nevaru saņemties iet prom, jo, nu...būs auksti.

Esmu ļoti pārsteigta, ka nebiju redzējusi Dogmu.

Manuprāt, to vajadzētu rādīt skolā, reliģijas antropoloģijā, un, ja man būtu bērni, es viņiem to parādītu līdz ar Alisi brīnumzemē un Bezgalīgo stāstu.

Nekad jau nevar zināt, vai es šajā sakarā atkal nepiedzīvošu kaut kādu regresu, jo es galīgi nedomāju, ka ar cilvēka iekšējiem procesiem ir kā ar iemācīšanos braukt ar velosipēdu, ko es, starp citu, tā arī nekad neesmu spējusi iemācīties, jo mana līdzsvara izjūta ir pārāk draņķīga, lai neteiktu, ka man tādas nav vispār, pēdējoriez es mēģināju braukt ar velosipēdu kopā ar L un L, šķiet, pirms kādiem trim gadiem, un tas bija kapos, un man diez ko labi nesanāca, bet varbūt kādreiz tomēr jāpamēģina vēl, bet ok, tas nav būtiski - tas, ko gribēju teikt, ir, ka ir ļoti vareni un šokējoši, un lieliski, un vēl visādi citādi jau kādu laiku būt pamanījušai, ka man vairs nav panisku baiļu no citu cilvēku iespējamām un reālām negatīvām emocijām.
Tas attiecas gan uz dusmām un neapmierinātību, gan bēdām.

Domāju, ka ar pirmajiem diviem arī lielā mērā varētu būt skaidrojamas manas paniskās bailes runāt pa telefonu, precīzāk zvanīt svešiem cilvēkiem, ko es vienmēr esmu centīgi izvairījusies darīt, tādējādi reizēm izraisot šādas tādas problēmas: tās telefonsarunas ir bijušas absolūtā esence tai sajūtai, kāda man par komunikāciju ar cilvēkiem ļoti ilgu laiku ir dominējusi, proti, "viņi man pateiks kaut ko tik briesmīgu vai tik nejaukā tonī, ka to nebūs iespējams izturēt - I just won't survive, I will crack into thousand pieces, and, since I have been broken for so many times already, I just can't afford this, I really can't, so I'll better run and hide."

Es arī tagad nejūtos komfortabli nedz, zvanot svešiem cilvēkiem, nedz, nonākot kaut kādās konfliktsituācijās, nedz, konfrontējot kādu vai pati tiekot konfrontēta ar kaut kādām nepatīkamām lietām, (un ceru arī nekad nesākt justies komortabli, vismaz par pēdējiem trim), bet es jūtos tā, ka I can mange, if that's necessary. Es varu būt šajās situācijās - lielākoties bez šausmīgas panikas un bailēm.

Kas attiecas uz bēdām, agrāk vienmēr, kad esmu nonākusi situācijās, kur cilvēki ir redzami ļoti skumji vai viņiem kaut kas ir atgadījies, vai viņi raud, vai taml., man ir bijusi sajūta, ka šis ir tik briesmīgi, jo man nav ne jausmas, ko darīt vai ko teikt, un es esmu bijusi pārliecināta, ka es jau visu esmu izdarījusi nepareizi, un tāpēc tie cilvēki mani ienīst, un vispār man gribas izlēkt pa logu aiz tā, cik frustrējoši šis ir, un vispār - šis ir tik NEGODĪGI, jo es taču nevaru zināt, kā cilvēki grib, lai es reaģēju, un viņi noteikti mani slepeni vaino par to, ka es nereaģēju pareizi (nu, vai gluži atklāti, kā ir darījusi mana māte, kad biju maza). Un saistībā ar šo es pamanīju izmaiņas jau pirms kāda laika, kad veicu interviju, un tāda veida situācijā biju pārsteigta, pieķerot sevi jūtamies "Jā, es nezinu, ko tagad būtu vislabāk teikt, un es nevaru to zināt, un tas ir ok, es nezinu, vai es spēju reaģēt vispareizākajā un mierinošākajā veidā, bet es varu piedāvāt kvalitatīvu klātbūtni, I am not scared because you said this, I am not running away, I am still here with you, and I can listen, and we can talk about this, if you wan to. Un šī sajūta līdzīgās situācijās ir turpinājusies arī pēcāk.
Un atkal: tas nav priecīgi un viegli, un es nejūtos "labi" par to, kas notiek, if you know, what I mean, bet man nav sajūtas, ka būtu brīnišķīgi, ja tagad varētu izgaist, jo man šim vienkārši nav iekšējo resursu.
Un, protams, ka reizēm vienkārši izmisīgi gribas varēt vai vismaz zināt, kā visu varētu, atrisināt, bet lielākoties tu nevari un nezini, turklāt ir jau vēl viss tas plašais problēmu, kam nav tādu "piecu soļu risinājumu", klāsts. Un reizēm klātbūtne ir vienīgais, ko tu vari cilvēkiem piedāvāt.

Es esmu pieaudzis cilvēks. Atsevišķa, autonoma būtne. Es nevaru saplīst tūkstoš lauskās no tā vien, ka kāds man kaut "ne tā" pasaka. (Es nespēju noticēt, ka es tā jūtos.)

Tā ir tāda maģiska "es esmu stipra" sajūta, bet nevis tajā "stipra, jo spēju ciest un izturēt vai cīnīties" veidā (par to man, starp citu, nekad nav bijis baigo šaubu), bet gan drīzāk tādā "es esmu stipra, jo es esmu ziedi un zari, un stumbrs un saknes" veidā. I can't be scared away so easily.