Kad nācu no bibliotēkas, veikalā skanošajā reklāmas ierakstā tika ziņots kaut kas par vantallinn - es, protams, nesapratu, kas tieši, bet iegādājos vantallinn ar saldējuma garšu, ko tagad dzeru no sarkanas krūzītes ar putniņiem, jo stiprajiem dzērieinem piemērotu glāžu man nav. Domāju, ka tas varētu būt priecīgākais šodienas notikums.

(..) Such transfer of a common noun to the proper noun category occurs over and over again in English tribal nomenclature for California Indians, through the chance that the commonest initial inquiry of a white traveler made to a strange Indian took the form, "Who are you?", to which the usual Indian answer was, "I am a person." What else was he to answer? It was a rude question, whether rudely meant or not. One did not say one's name, certainly not to a stranger. One belonged to the people. One was a person.
As for saltu, Ishi's name for the white race, it means a being of another order, a non-human, a pre-human, or a spirit. It is often translated as meaning ghost, but this is not, strictly speaking, correct. There are other words for ghost and for soul. All Indians tend to have a word like saltu that has been used, anciently, for a different and special category of being and which fits the need for a word to designate the white race. There attaches to saltu neither the denigration usual to our use of the word "native," or "primitive," nor does it imply a superior being. It is denotative of difference, as of a separate phylum.

(Theodora Kroeber "Ishi in Two Worlds: A Biography of the Last Wild Indian in North America")

- bet ko tu darītu, ja tu satiktu Mārgaretu Atvudu un izrādītos, ka viņa tomēr smird?

Just beyond the ticket booth Father had painted on a wall in bright red letters the question: Do You Know Which is the Most Dangerous Animal in the Zoo? An arrow pointed to a small curtain. There were so many eager, curious hands that pulled at the curtain that we had to replace it regularly. Behind it was a mirror.

(Yann Martel "Life of Pi")

Kopumā varu teikt, ka manā dzīvē vienīgais psihologa apmeklējums ir nostiprinājis tieši to pārliecību, kāda man par psihologiem ir bijusi līdz šim, proti, tie ir cilvēki, kuri nostiprina tavu nejēdzīgo pārliecību, ka tavas problēmas ir tik metafiziskas un neizprotamas, ka tās nevar saprast pat apmācīts profesionālis, un tām noteikti nav risinājuma.

Ja salīdzina ar agrākajiem laikiem, piemēram, ar to, kā es dzīvoju pirms gadiem pieciem, tad, protams, var droši teikt, ka tagad es esmu highly functional human being. Toreiz man likās, ka viss vienmēr būs tāpat, ka man vienmēr būs no visa bail, ka man nebūs spēka, ka es neko nepratīšu, es nezināju, ko iesākt ar savu dzīvi, tāpēc es no tās slēpos aiz aizvilktiem aizkariem. Dzīve bija liels un biedējošs monstrs, kas mēģināja ielauzties tur, kur es slēpos.
Man tolaik nebūtu ienācis prātā, ka es varētu no visām tām bailēm un nevarēšanas kaut kā izkūņoties.

Un es visu laiku pati sev turpinu atklāt, how capable of things I actually am, un tas ir tik neticami un lieliski. Un tāpat atklāju arvien jaunus un jaunus veidus, kā menedžēt tās lietas, kuras es nevaru.

Vienīgi tās milzīgās skumjas un vientulības sajūta. To nav kļuvis ne par kripatiņu mazāk. Un reizēm doma, ka ar tām būs jāturpina dzīvot vēl tik ilgi, man liekas neizstāstāmi biedējoša un briesmīga. Es jūtos tāpat kā jutos bērnībā un pusaudzībā. Viena pati milzīgā izplatījumā.

Pirms pāris dienām sēdēju uz grīdas bibliotēkā, ārā jau bija kļuvis tumšs, tāpēc būšana lielā, siltā un gaišā telpā šķita īpaši mājīga, dzēru tēju no termosa un lasīju "Life of Pi", un tur bija atsauce uz mītu par Krišnu, kurš, esot govju ganam, naktīs mežā dejojis ar piena slaucējām, bet izgaisis, tiklīdz kāda no viņām sākusi uzskatīt viņu par partneri sev vienai. We should not cling. Un tas man likās ļoti zīmīgs brīdis. Perefektais mirklis ar noapaļotām līnijām.
Man varētu būt laba un skaista dzīve, tā noteikti varētu būt, tikai, tiklīdz man liekas, ka es varētu iegūt kādu drošības āķīti, kaut ko, kam varētu kaut mazliet pieķerties, tas tūliņ izgaist.

Problēma ir tāda, ka cilvēki sevi sāk mierināt, ka viss taču būs labi, Trampu iegrožos ASV neaptveramais institūciju un organizāciju aparāts, un viņam būs sasietas rokas darīt visas tās briesmas, ko viņš ir apsolījis, un vēl to, ko droši vien noklusējis, bet uz šādām domām cilvēkus mudina principi, ko viņi līdz šim ir novērojuši politikā un demokrātiskā valsts pārvaldē - you can think and wish whatever you think and wish, but at some point you have to comply with the rules, un tieši tas ir tas, ko savās pēcvēlēšanu runās dara Klintone un Obama, viņi nepaziņo, ka Tramps ir bīstams un neaicina uz protestu (kaut arī es, protams, nevaru to par 100 % apgalvot, jo es jau viņus nepazīstu), tomēr, balstoties tajā, ko viņi iepriekš teikuši, var diezgan droši apgalvot, ka viņi kaut cik apjauš Trampa bīstamību, bet viņi dara to, ko labs politiķis dara situācijā, kurā ir zaudējis cīņu, proti, mēģina sadarboties - un te ir tā lielā problēma: visi kaut kā sagaida, ka Tramps darīs tāpat, ka sistēma viņu iegrožos, iedzīs stūrī, piejaucēs, bet viņa līdzšinējās runas un uzvedība liecina, ka viņš tāpat kā citi vēstures psihi negrasās ļaut sistēmai sevi iegrožot, viņš darīs, kā gribēs, un vēlēšanas vēl bija tas punkts, kurā viņam bija nepieciešams cilvēku atbalsts - nu, jo tu nevari vienkārši out of the blue sākt realizēt savas slimās idejas, tev jāiefiltrējas, jāiegūst vara, jāiepatīkas vismaz daļai cilvēku, un tad var sākt realizēt, jo tobrīd cilvēkiem vienkārši vairs nav atkāpšanās ceļa. Hitlers arī nesagrāba varu vienā dienā.

Manuprāt, šis būtu tas brīdis, kurā būtu jāsākas reālai panikai un trauksmei, nez protestiem, kaut kam, kas vēl varētu kaut ko mainīt, jo šis ir beigu sākums, bet, kā jau Tobiass Stouns norāda savā esejā, mēs padodamies, mēs samierināmies, un galu galā - mēs esam mazākumā.


Un nav jau tā, ka man būtu kaut kāds plāns, vienkārši tas, kas mani šokē un skumdina, un ne jau tikai Trampa sakarā, tāpat arī saistībā ar nejēdzībām, kas notiek LV, piemēram, ir cilvēku acu aizmālēšanas politika: "ir taču, ok, klūst arvien labāk, būs jau labi...." Nē, nekļūst labāk - nav OK!

Nekad neesmu bijusi īpašs Koena fans un viņa daiļradi diez ko nepārzinu. Bet kādā citā ziemā vēlu naktīs, ieritinājusies segās, es mēdzu klausīties šo dziesmu. Un tā nonāca manā pleijierī kāda ļoti īpaša cilvēka dēļ.

"She sends her regards.
And what can I tell you my brother, my killer
What can I possibly say?
I guess that I miss you, I guess I forgive you
I'm glad you stood in my way."

Internetos ir daudz prātīga un nejēdzīga cepiena, bet kāds ir nošērojis kaut ko absolūti lielisku. In my view, labākais, kas par šo tēmu ir pateikts:
https://www.youtube.com/watch?v=pPTHdVCrSkw

Nav vēl pienākuši Ziemassvētki, bet es jau aizvakar pabeidzu skatīties Dexter astoto sezonu. Kad kaut kad septembera vidū vaicāju istabas biedrenei, vai viņa var man ieteikt seriālu ar daudzām sezonām (jo es seriālus izmantoju kā bēgšanu no realitātes, šajā gadījumā kopdzīves ar itāļiem un biezās vientulības sajūtas, turklāt, tā kā lasu un kaut kādas citas "jēgpilnas" lietas lielākoties daru bibliotēkā, tad mājās vajag veidu, kā pazust uz daudzām stundām, vēlams ar opciju ielikt austiņas), viņa ieteia Dexter - ar piebildi, ka, ja tagad sākšu skatīties, vēl Ziemassvētkos nebūšu noksatījuies, sāku skatīties, sākumā šķita, ka man nepatiks, bija kaut kā garlaicīgi, bet tad tomēr ieskatījos.
Man laikam vislabāk patika tieši tas, ka tiek apšaubīts "pareizais" un "nepareizais", ka centrākais tēls ir nevis vienkārši nedaudz troubled ekscentriķis, bet kāds, kurš tiešām dara kaut ko ļooooti sliktu, un tu neviļus sāc domāt, ka tiešām - tas taču nav tik vienkārši, un arī pārējie; īsti tādu pareizo un saulaino tēlu jau tur nav, tā kā, ja nespēj identificēties gluži ar Dexteru, tad ir citi varoņi - apmaldījušies, sapinušies savās ilgās pēc varas, kaut kā nozīmīga darīšanas, būšanas saprastiem, atzītiem, mīlētiem.
Man gan nepatika pēdējās divas sezonas, gan tāpēc, ka viss nedaudz sāka zaudēt ticamību, gan arī tāpēc, ka - liekas neticami, ka to saku, - bet priekš realitātes izbēgšanas tas viss bija nedaudz par sāpīgu un nomācošu.

Vēl vakar noskatījos Only Lovers Left Alive: skatīties bija diezgan garlaicīgi, bet man tīri labi patīk kopējā noskaņa un, hm, vēstījums.

Pa vidu rakstiem par heteronormativitāti, Ishi grāamtai un brišanai pa sniegu jāsāk meklēt, ko skatīties tālāk. Es gan diez ko neticu, ka vēl varētu eksistēt daudzsezonu seriāli, ko es nebūtu redzējusi un kas man varētu patikt.

Tas, kas man augstāku spēku kontekstā par būšanu disabled tomēr nedaudz rada uzmestas lūpas sajūtu, ir tas, ka es, piemēram, šajā dzīves posmā nevaru sameklēt kaut kādu "vienkāršu darbu" un atrisināt visas savas finansiālās problēmas, piemēram, pāris naktis nedēļā strādāt viesnīcas resepšenā vai pāris priekšpusdienas kafejnīcā - parastas lietas, ko cilvēki vajadzības gadījumā var darīt part time.

Es par šo esmu domājusi teorētiski, kad domāju par laiku, kad man būs grāds, ja būs: nu, jo nav jau tā, ka cilvēki vienmēr atrod gana labi apmaksātu darbu atbilstoši savai izglītībai, un, ja neatrod, tad var kādu laiku darīt kaut kādas citas lietas, un es nevarēšu, un šis ir drusku biedējoši, jo nu var jau, protams, argumentēt, ka darbu atrast nevienam nav viegli un taml., bet tiešām, how could I get money, if I need it, ja resepšeni, veikali un kafejnīcas nav opcija?

Un jā, var jau būt, ka šis ir kaut kā augstprātīgi, un sen būtu vajadzējis šo sākt uzskatīt par normālu, bet mani nomāc doma, ka visu dzīvi varētu nebūt naudas, nu, vai ka visu dzīvi būtu jāatrodas uz tās "tūlīt nebūs naudas" stresa šķautnes. Pagaidām vēl pastāv tādi varianti kā stipendijas un erasmus, bet vienmēr jau tā nebūs. And I even don't consider myself genuinely stupid or lazy.

Vēlais rīts: nolemju neieslēgt datoru un vienkārši ietīties pledā un lasīt ethnographic readings grāmatu, un tad mana istabas biedrene man paziņo, ka ir ievēlēts Tramps. Man patiešām tas šķita neiespējami, bet nu, eh.

Man tagad slinkums detalizēti aprakstīt situāciju, jo es jau esmu pidžamā un zem segas, bet es tikko sapratu, ka šovakar gandrīz iekritu upē - precīzāk, nevis gandrīz iekritu, bet biju gatava tur willingly iesoļot, jo es nezināju, ka tur ir upe. Tā kā esmu pidžamā un zem segas, tas liekas diezgan, hm, aizraujošs notikums.

Šorīt ir uzsnidzis - turklāt nevis kaut kāds slapjais, pirmais sniegs, kas tūlīt pazūd, bet tā, ka visas mašīnas pagalmā sasnigušas un piesniedzis balkons. Tā kā rīt braucu uz Tartu, un esmu briesmīgi salīga, mani nedaudz satrauc, ka tas viss varētu izvērsties auksti un slapji, un tomēr - ļoti skaisti un kaut kā mierinoši.

Protams, visticamāk, ka būtu citādāk, ja es būtu izvēlējuses cita profila kursus, piemēram, svešvalodas, jo gan jau ne velti man šeit vairāki cilvēki ir bažīgi vaicājuši, vai ar manu studiju procesu viss ir kārtībā, jo TLU jau nu gan neesot universitāte, kur par pieejamības lietām īpaši tiekot domāts (uz ko man parasti gribas atbildēt: you have no idea with what I have dealt in my home university), bet es erasmus starpatskaitē pie jautajuma, vai universitātē esat saskāries ar nopietnām problēmam, varu mierīgu sirdi atķeksēt, ka nē. Un šis ir pirmais semestris, kad tā ir.

The ideology of genetic inheritance establishes depth and continuity with previous generations that may be lacking in postmodern society and links people with their biological past that may be considered the source of one’s true personhood. It reinforces or—arguably—reintroduces the experience of the passage of time and defines an intergenerational space. In day-to-day experience aunts, uncles, and even grandparents may not be recalled, but they must be remembered when one is asked for a family medical history.17 (..)
Foremost, the ideology of genetic inheritance promises contemporary humans immortality within the flux of the postmodern world, fastening them biologically to the past and to the future. With the new genetics immortality for the most part was confined to the privileged (Bauman, 1992) but is now available to all, even if it is achieved through memory of disease. Genetic ideology suggests that DNA from the past inexorably repeats itself in the future, and thus the belief in genetic inheritance promises immortality and rebirth. By so doing, it may also help explain why the reduction of the human essence to a gene is so willingly accepted. In a secular world where we may live with the notion of being reduced to nothingness, nothingness can now be transcended by belief in genetic inheritance.

(Kaja Finkler "Family, Kinship, Memory and Temporality in the Age of the New Genetics")

In postmodern existence genealogies may seem antiquated forms of reckoning time, since the present is all there is (Boyarin, 1994; Harvey, 1989); but the ideology of genetic inheritance encapsulated in one’s DNA crystallizes the past and the future into the present lived experience of the now, compressing time into an everlasting present fraught with fear of falling ill in the future that can be clearly seen in these narratives, as well as in most all other interviews I have conducted (Finkler, 2000).

(Kaja Finkler "Family, Kinship, Memory and Temporality in the Age of the New Genetics")

Es saprotu, ka mani var ļoti vienkārši diskreditēt, jo es esmu "tieva", un es arī nemēģinu izlikties, ka es spēju niansēti saprast, kā ir pārdzīvot par "liekiem kilogramiem", tikt galā ar komentāriem no citiem, ka esi par resnu, vai paša pārliecību, ka esi par resnu, bet mani patiešām (un jau sen) ļoti nomāc visa šī apsēstība ar slaidu ķermeni un kilogramu nomešanu, un ļoti sāp sirds par to, ka ir tik daudz meiteņu/sieviešu, kas izskatās ļoti labi, bet kopējā sabiedrības spiediena dēļ visu laiku satraucas par savu svaru, un tāpat ārkārtīgi sadusmo tie gadījumi, kad šķiet, ka tā satraukšanās par "resnumu" ir dumja koķetēšana, jo tas tikai nostiprina vispārējos priekšstatus, ka būt tievam ir labi un pareizi.

Nedomāju, ka šis ir baigi nozīmīgi un kaut ko mainīs, bet pēdējā laikā vienmēr, kad kāds man pasaka kaut ko no sērijas "nu, jā tu jau vari ēst saldumus un neiet uz aerobiku, jo tu esi tik tieva", kas nepārprotami implicē, ka, ja būtu apaļāka, tad būtu jārīkojas citādāk, laipni paskaidroju, ka varētu un ēstu saldumus arī tad, ja man būtu vairāk kilogramu, ka visu dzīvi esmu klausījusies komentārus par to, ka izskatās, ka es neko neēdu, kas absolūti neatbilst patiesībai, un man tā kā sāk apnikt, kā arī paskaidroju, ka, manuprāt, tievuma kults nav ne kas labs, ne veselīgs, un vispār, kā šis viss ir no anthropological point of view. Kā jau teicu, nedomāju, ka šis ir kaut kas revolucionārs un supervarens, bet tas ir tas, ko es varu darīt, lai mazinātu nejēdzīgus stereotipus, un man patiešām nešķiet adekvāti, ka kāds cits man teiks - ir ok vai nav, ka es ēdu tos saldumus.

Tievums/resnums un vispār visādas ar izskatu saistītas lietas ir vienas no tām, kuru kontekstā es esmu tik ļoti pateicīga par to, ka studēju tieši to, ko studēju, jo citu cilvēku teorijas apstiprina to, kā man vienmēr intuitīvi ir šķitis, proti, ka all this is so, so wrong.
Tādi komentāri kā "varētu jau nu gan pacensties un nomest pāris kilogramus, citādi šādas uzspīlētas drēbes nevar valkāt" vai "re, kā uzēdusies" man liekas tieši tik adekvāti kā manu bērnudārza biedru vai pamatskolas biedru izteikumi par to, ka es esmu bolace un krople, like, who do you think you are that you have any right to comment on other person's body? Citi cilvēki nav kaut kādas vāzes vai kādi citi interjera priekšmeti, kam būtu jāizdabā kāda estētiskajām vēlmēm.

Un es ļoti labi saprotu, ka viena lieta ir izdomāt, kāda ir tava racionālā pārliecība šajā jautājumā, bet cita - tas, kā tu par to jūties. Bet tieši tāpēc, ka ar jūtām nevar tik viegli tikt galā, man liekas ļoti svarīgi nodefinēt savu prāta "pārliecību" par šo un turēties pretī, kad sākas "kāds ir par resnu" runas.

Kamēr ar A runāju skaipā, kas bija ļoti jauki, pie durvīm pieklauvēja jaunieši, kas piedāvāja parunāt par Dievu un eņģeļiem. Slikts taimings, jo man ir ļoti daudz ko teikt par Dievu un eņģeļiem.

Kopš vakardienas manas divas pārējās mājasbiedrenes arī ir prom, tā kā nenakšņoja šeit un ir brīvlaiks, pati izsecināju, ka noteikti kaut kur aizbraukušas - tikko ieraudzīju bildes no Viļņas fb un jau metos rakstīt "you can't imagine how nice it is there without you, thank you for going away, knapi apstājos.

Forši būt par pieaugušo un līdz pieciem no rīta lasīt grāamtu. Nezinu, vai tas saistīts ar to, ka mani vispār briesmīgi valdzina deviņdesmito sākuma bērnības atainojums, vai ar to, ka pēdējā laikā viens no aspektiem, kas man mākslā patīk visvairāk, ir gaumīgi "mazo lietu" tuvplāni, bet "Ledus apelsīns" mani ievilka tik ļoti, ka es pat aizgāju prom no pasākuma universitātē, uz kuru vakarā biju aizgājusi - gribējās nākt mājās un lasīt. Izlasīju.

Vispār turpmāk dzīvē ceru rakstīt dzejoļus un bakalaura darbu.

Nedēļas nogale ar L apciemojumu, garām sarunām, filmas skatīšanos, pastaigu pa parku un pamesto atrakciju parku, tējas dzeršanu kaut kādā muzejā, kas paredzēts tikai bērniem, bet nevar saprast, jo viss igauņu valodā, queer ballītes apmeklējumu un visādām citām epizodēm bija absolūti burvīga. Par ballīti gan man šķiet, ka viņiem būtu vajadzējis ieviest arī kādas nūģu izklaides, jo, tā kā es nedejoju, tad man diezgan ātri kļuva garlaicīgi un gribējās braukt mājās, kas bija diezgan bēdīgi, jo kopējā pasākuma noskaņa bija visnotaļ jauka.

Jā, un mēs izīrējām dzīvokli no čaļa, kurš tur ledusskapi vannasistabā, jo tā radītais troksnis viņam traucē gulēt. Un šis ledusskapis bija pilns ar no dzimšanas dienas ballītes pāri palikušu alu, ko mēs drīkstējām dzert.

Viena meitene savā prezentācijā stāsta par to, ka, ja mēs zinātnisko atklājumu un eksperimentu gaitā sačakarēsim Zemi, tad, visticamāk, būs iespējams pārcelties uz kādu citu planētu, piemēram, Marsu. Pēc tam cita meitene izsaka komentāru par to, ka tas ir tik interesanti un arī bīstami, ka mēs esam vairāk ieinteresēti civilizācijas saglabāšanā nekā vienas individuālas dzīves un tās kvalitātes uzturēšanā.

Tas ir tik lieliski, ka ir arī citi cilvēki, kuri domā par šādām lietām.

Nevaru aiziet gulēt, lsm skatos aktuālas diskusijas par procesiem Latvijā un jaunā izglītības standarta kontekstā secinu, ka, ja viņi būtu sekojuši Kirkegora idejām, tad jau sen būtu sapratuši, ka starp "zināt" un "prast izmantot" nav nekādas atšķirības.

Es reizēm aizdomājos par to, nez kā šajā manas dzīves kontekstā ierakstās tas, ka man taču ir tik ļoti bail no komunikācijas ar "svešiem cilvēkiem". Dīvaini, bet šeit es to vispār nejūtu: varbūt tāpēc, ka tādam nošķīrumam vispār var būt kāda nozīme tikai tad, ja apkārt ir gan tie, kurus uzskati par ne-svešiem, gan pārējie. Gandrīz visi, ar ko es šobrīd mēdzu komunicēt, ir "sveši cilvēki" - un mani tas ne biedē, ne uztrauc, ne rada kādu sevišķu diskomfortu. Patiesībā tieši pretēji, lai cik pārsteidzoši tas arī nebūtu, visā šajā svešu cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē es pēkšņi jūtos ļoti mierīgi un droši par sevi, it kā es ar abām kājām stāvētu uz zemes un pavisam skaidri zinātu, kas es esmu, vai, precīzāk, būtu droša, ka es varu noskaidrot, kas es esmu. Jo nav gaidu un priekšnosacījumu. No one knows me, no one expects anything in particular from me.

Šeit man vēl vairāk nostiprinās pārliecība, ka tuvi mēs esam ar ļoti nedaudziem cilvēkiem visas dzīves laikā, cik tieši nedaudziem, atkarīgs no iekšējiem resursiem veidot un uzturēt attiecības, spējas uzticēties, dažādu apstākļu sakritībām un citiem faktoriem. Un pārējie ir vienkārši cilvēki, ar kuriem mēs šērojam dzīves telpu, asinis, kaut kādas lietas un intereses. Un nevar tā droši pateikt, kura saikne tieši no šīm ir svarīgāka, jo dažādās sabiedrībās šī svarīguma izpratne var atšķirties.

Varbūt šis ir līdzīgi kā beidzot samierināties ar to, ka es nejūtos kaut kādā īpašā veidā saistīta ar valsti, no kuras es nāku. Beidzot es jūtos tā, ka ir iespējams beigt sevi mocīt un vainot par to, ka es nespēju justies saistīta ar lietām, parādībām un cilvēkiem "pareizajos veidos". Es beidzot varu elpot.

One cannot resist asking: which is more perverted, a woman who commits a crime because of overpassioned love or a nation that commits itself to bloody rape of its neighbor, also in the name of love? Perhaps it was fortuitous that Sada’s love was shielded from the national state of emergency, precisely because of the
criminality that was ascribed to it by the state, since killing one man outside the sovereign order was a crime, while killing, mutilating, and violating hundreds and thousands in the name of the Emperor was a glory.
The target of Arendt’s remark was totalitarianism, which normally (and perhaps necessarily or inevitably) comes with the language of love. Winston Smith had to obliviously and selflessly adore Big Brother climbing up the ladder of the execution scaffold.53 Amidst starvation, North Koreans today still call their leader “Dear Leader” and tearfully sing songs praising his love and care.54

(Sonia Ryang "Love in Modern Japan: Its Estrangement from Self, Sex and Society")

(..)For this, I find Georgio Agamben’s distinction between bios and zo∑ useful. Agamben states: The Greeks had no single term to express what we mean by the word “life.” . . .: zo∑, which expressed the simple fact of living common to all living beings . . . and bios, which indicated the form or way of living proper to an individual or a group.26
In this understanding, only those that have a political existence, or membership if you like, of a proper society, have life—bios. Thus, bios exists among citizens of polis, not among slaves. The same principle, it should be added emphatically, applies to death. For a life or a death to be socially meaningful, the human that bears (executes or fulfills) it needs to be a politico-civic being, whose membership of a society is both accountable and recognizable.

(Sonia Ryang "Love in Modern Japan: Its Estrangement from Self, Sex and Society")

Ok, es tikko rezervēju ļoti dārgu hoteli Tartu, kura rezervāciju nav iespējams atteikt.

Tad jau varu pirkt arī autobusa biļetes un VAIRS NEUZTRAUKTTIES.

Creepy ir tad, kad tev (savas) prezentācijas laikā sāk zvanīt modinātājs, tu nodomā "ā, bet nav tik traki, man planšete ir tepat, uz galda, būs ļoti vienkārši izslēgt, nevajadzēs rakties pa somu", tad atver planšetes maciņu un saproti, ka nekāda modinātāja tur nav, bet tas joprojām skan, un paiet kāds brīdis, kamēr saproti, ka modinātājs zvana kādam citam ar tādu pašu signālu kā tev.

Savukārt, tas čalis, kura modinātājs tas bija, acīmredzami, domāja, ka tas ir kādam citam, jo pagāja kāds laiks, kamēr viņš attapās un to izslēdza.

Nākamreiz, kad es kaut kur braukšu, ja braukšu, tā būs kāda siltāka vieta. Ir ļoti auksti, velku ziemas jaku, divas šalles un cimdus, bet man tāpat salst, un es atkal esmu nedaudz slima.

Vsādi citādi man Tallina ļoti patīk - bet aukstumā man nekas vairs īsti nepatīk.

Vakar vakarā izdomāju, ka varētu aiziet uz konferencē pieminēto izstādi Chairman's Tale. Un aizgāju arī. Šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad viena pati esmu muzejā - nu, jo man muzeji principā nepatīk, lielākajā daļā no tiem es neko daudz arī nevaru uztvert, un kāpēc lai es uz tiem ietu - es no vizuālās mākslas tāpat neko nesaprotu.

Varbūt, ka man nebūtu nācis par sliktu iepriekš vairāk palasīt par izstādes konceptuālo uzstādījumu (es gan kaut ko lasīju), bet, kaut arī izstāde veidota no audiovizuālām instalācijām, es, godīgi sakot, neko daudz neuztvēru, un man bija bail iet vienā no telpām, jo tur bija ļoti tumšs (man nepatīk tumšas, nomaļas telpas :D), es arī tobrīd nebiju pavisam droša, vai tā tiešām ir īstā izstāde, un, tā kā tas ir okupācijas muzejs un tur bija kaut kāda ūdensskaņa, iedomājos, ka tā varbūt ir kāda čekas kameru instalācija, un sazin, vai man tur neskries virsū kādas šausmas - es gan zinu, ka par to būtu jābūt brīdinājumiem, bet nu tie mierīgi varētu būt mazu uzrakstiņu formā, bet tad tomēr ieslēdzu telefonā flešlaitu un saņēmos. Bildes un filmu es nesapratu, bet man patika operas daļa, t.i. cita tumša telpa, kur tu esi tādā kā operas ložā un klausies dziesmu. Tur bija tiešām jauki. Tā kā biju vienīgais izstādes apmeklētājs, nosēdēju tur kādas 15 minūtes, grimstot meditatīvās pārdomās.
Muzejā es kopumā jutos neomulīgi, un tur visur bija tumšs, es vairākkārt gandrīz ieskrēju kaut kādos stikla veidojumos.
Es, protams, apmaldījos, gan ejot uz turieni, gan nākot atpakaļ, turklāt, nākot atpakaļ, maldījos diezgan ilgi - tā bija tā absolūti muļķīgā situācija, kurā es zinu, ka pareizais ceļš tepat kaut kur ir, es principā atceros, ka kaut kad esmu pa šīm ielām gājusi, bet tomēr nevaru saprast, kur īsti ir tas parks, kam man jāiet cauri, lai nonāktu pie vecpilsētas. Un neeksistē kaut kas tāds kā "es vismaz atceros pareizo virzienu", jo es neatceros arī virzienu. Bet vismaz būšu nostaigājusi daudz kilometru, un varu nejusties tik slitki par daudzajām stundām pie datora. Žēl tikai, ka, ja man vēl kādreiz vajadzētu iet uz to muzeju, es neatcerētos, kur tas īsti ir un kā es tur aizgāju. :D

Bet kopumā es par šo jūtos ļoti vareni, domāju pameklēt, vai Tallinā ir kaut kas līdzīgs kim vai kāds modernās mākslas muzejs, un varbūt kaut kad aiziet, jo tas man varētu patikt. Man ļoti patīk mana jaunā dzīve, kurā es izdomāju un daru lietas.

Atnācu mājās un uztaisīju taizemiešu zupu.

Ar skumjām jāsecina, ka manu peldkostīmu no balkona ir aizpūtis vējš.

A peculiar timidity, however, takes hold of anthropology when the moment comes to extend this methodological skepticism to our own cosmology, either because it is thought implicitly that it is shared by all and that humans everywhere can distinguish between a matter of nature and a matter of society, or because it is believed that the dissociation between these two orders of phenomena is a scientific tool as transhistorical as the periodic table of the elements. But this is wrong on both counts: only in the last third of the nineteenth century did the dualism of nature and culture take shape in Europe as an epistemological device allowing a simultaneous discrimination between distinct orders of phenomena and distinct means of knowing about them. Admittedly, the idea of nature took its first faltering steps in ancient Greece and formed the pivot around which the scientific revolution unfolded during the seventeenth century. This revolution legitimized the idea of a mechanical nature, where the behavior of each element can be accounted for by laws within a totality understood as the sum of the parts and interactions of these elements. But opposite this nature, at once an autonomous ontological32 domain, a field of inquiry and of scientific experimentation, an object inviting practical exploitation and amelioration, there was not yet a collective counterpart. For singular communities, differentiated by customs, language, and relations-what we now term "cultures" -to emerge as scientific objects susceptible of being opposed to the field of natural regularities, it was necessary to wait until the end of the nineteenth century and the intense debates that, particularly in Germany with philosophers like Heinrich Rickert, lead to the distinction between the methods and objects of the sciences of nature and the sciences of culture. There is therefore nothing universal about this contrast. Nor is there either anything properly demonstrable about it. Distinguishing among the objects of the world those that are a matter of human intentionality and those that stem from the universal laws of matter and of life is an ontological operation, a hypothesis and a choice with regard to the relations that beings maintain with one another as a result of the qualities which are ascribed to them. Neither physics, nor chemistry, nor biology can provide proof of this, and it is furthermore extremely rare that the practitioner of these sciences, in their everyday use, actually refer to the abstraction that is nature as their domain of investigation. (I explore these issues in Chapter 3 of my book, Beyond Nature and Culture.)
Anthropology, no doubt because it is in great part the daughter of philosophy, has thus been averse to questioning the universality of the Modern cosmology. It is true that it has not gone so far as to claim that all cosmologies are similar to ours-this would not be very plausible. Simply, we see others, the non-moderns, through the distorting lens that structures our own cosmology, and thus as so many singular expressions of culture in contrast with a unique and universal nature. In other words, we do not envision non-Western civior even pre-modern Western ones, as complete systems of conceptualization of the world alternative to our own, but as more or less exotic ways of accounting for the state of a world that our own system of conceptualization has established (this idea brilliantly developed by Roy Wagner in The Invention of Culture). Making modern dualism the template for all the states of the world has thus lead anthropology to a particular form of academic eurocentrism, which consists in believing not that the realities that humans objectivize are everywhere identical, but that our own manner of objectivizing is universally shared.

(Philippe Descola "The Ecology of Others")

Pēdējos gados es mēģinu pārvarēt bailes novecot un jūtos arvien iederīgāk savā pašreizējā vecumā, bet pirms brīža, mazgājoties dušā, mani pārņēma pēkšņa panikaina apjausma, ka laiks taču iet, un pēc pieciem gadiem man būs trīsdesmit, bet pēc divdesmitpieciem piecdesmit.

Tad es apgriezu kāju nagus, sasmērējos ar ķermeņa krēmu, uzvilku pidžamu, uzēdu sieru ar baziliku, izfēnoju matus, uzliku mūziku, jo neviena nav mājās, un viss atkal sāka šķist mierīgi un labi. Tā viltīgā - dzīvei ir vērts dot iespēju - sajūta. Bet varbūt labi, ka man tā ir.

Jumping with the desire to end one’s life – attempted suicidal jumps – share certain things in common with free-falling and similar leisure-oriented thrill-seeking jumps. On a simple structuralist level then, there could be two strands of jumps. On the one hand you have the person who wants to feel life at its extreme, i.e., jumping off a cliff for the pure rush and exhilaration, and on the other is the person for whom life itself has become too extreme.
The notions of performance and appearance play an important part, both involving a considerable amount of planning, preparation and determination. In the cases of jumping to celebrate life and those of jumping to die, the jumper is taking a risk of failure – the extreme sports enthusiast runs the risk of failing to execute the jump properly, for its proper enjoyment. These are persons who are hoping for extreme life experiences. They want to prove to themselves that they are fully alive, that they are in control of contingencies, the elements, themselves – mind and body. Some of their main exhilaration comes as they survive and master the perils, during those moments once they realise that they have executed the task correctly and perhaps even in their own novel way.
Suicidal individuals also run the risk of failing to kill themselves, thus facing an unbearable humiliation as well as serious injury and/or other psychological harm. These are persons for whom life itself has become too extreme, so much so that they can no longer stand to be alive. That is, they no longer want anything to do with the ‘extremity of life’ and are searching to opt out. At the heart of each individual action there is another meeting point – the rush. Indeed, many failed suicide attempts report a kind of release and euphoria that comes over the faller with the knowledge that life is ending. Extreme sports jumpers equally articulate their experiences in terms of searches for freedom and adrenaline rushes. The free-fall of jumping experiences can therefore quite literally be an end in itself as well as without end – endless. Consequently, at the heart of each individual action there is a meeting point – existential extremity.

(Patrick Laviolette "Extreme Landscapes of Leisure: Not a Hap-Hazardous Sport")

Ļoti negribas iet prom no bibliotēkas. Te ir tik labi.

Mums vienā no kursiem jālasa pētījums par ekstrēmiem sporta veidiem, turklāt visa grāmata nevis fragments. Es sākumā domāju, ka tas būs absolūti šausmīgi un garlaicīgi, bet patiesībā tā nemaz nav, protams, grāmatai ir savi trūkumi, un visādas detaļas un notikumu apraksti, kas man nešķeit pārāk interesanti, tomēr es pilnīgi negaidīti šī teksta iespaidā esmu sapratusi kaut ko, kas man nekad iepriekš nebija ienācis prātā. Un, proti, es kaut kā savā galvā vienmēr biju neapzināti veikusi kaut kādu dīvainu dalījumu starp cilvēkiem, kas, nez, zīmē, raksta literatūru, nodarbojas ar akadēmiskām lietām, un cilvēkiem, kuri koncentrējas uz sava ķermeņa attīstīšanu noteiktā veidā, lai varētu ar to izveikt visādas aktivitātes - es zinu, ka tas izklausās pēc pilnīga sviesta, un ir arī ļoti bērnišķīgi kaut kā tā domāt, bet šāds nošķīrums droši vien man veidojies, jo es lielā mērā pasauli uztveru un izprotu (vismaz ciktāl šī izpratne un uztvere paliek nereflektētas), balstoties empātiska rakstura pārdzīvojumos, t.i., vai es varu iztēloties vismaz kaut kādu parādībai, ko manas smadzeens mēģina aptvert un izanalizēt kaut cik līdzīgu pieredzi, un, kas attiecas uz sportu - es esmu nūģis ar kaudzi veselības problēmu, tostarp astmu, kas visādas sportiskas aktivitātes, ja netiek īpāsi piedomāts, ko un kā darīt, padara stipri mokošas, un sporta stundas skolā īpaši nepalīdzēja (patiesībā, to, ka man ir astma, atklāja, kad es sākumsskolā šausmīgi mocījos, nevarot noskriet vajadzīgos attālumus - pāris gadus biju vienkārši slinka, pietiekami necentos un tīšām nepareizi elpoju, bet tad beidzot kāds iedomājās, ka varbūt nenāktu par ļaunu pačekot, vai nav kāda cita problēma), nu, un no skolas pieredzēm es esmu kaut cik atkopusies tikai tagad, jo, piemēram, esmu ar mieru iet uz baseinu peldēt - vienīgās lietas, kas man sportisku aktivitāšu kontekstā nesaistās ar mokām un ciešanām, ir peldēšana un garas pastaigas, ja pēdējās var ierindot pie sportiskām aktivitātēm. :D
Nu, jā, un tāpēc man, balstoties kaut kādās sajūtās, ir bijis tiešām ļoti grūti saprast, kāpēc kāds vispār varētu vēlēties nodarboties ar sportu, un tad, kad tu mēģini vienkārši izdomāt auksti un racionāli - tad, ja vien tiešām ļoti neiedziļinās un neaptaujā tos, kam ir pieredze konkrētajā jautājumā, dažkārt ir grūti kaut ko sakarīgu izdomāt, un sports man vienmēr ir bijusi tā joma, par ko esmu jutusies "just let me alone, I don't want to even think about this".

Un tad nu man kaut kā ir šķitis, ka ir cilvēki, kas droši vien, skrienot vai spēlējot volejbolu, jūtas labi, tad ir citi cilvēki, kam patīk sacensības gars, viņi vēlas pierādīt savas spējas paši sev un/vai citiem utt. Kas attiecas uz visādām ekstrēmām nodarbēm, mani minējumi ir bijuši apmēram tādi: droši vien ir cilvēki, kam skriet vai slēpot šķiet pārāk garlaicīgi, un tāpēc viņi izvēlas kaut ko citu - tādu, kas ietver lielāku risku, atrašanos ļoti sepcifiskā vidē, nepieciešamību ļoti specifiski gatavoties utt.

Un es, starp citu, arī tagad nedomāju, ka visi mani ļoti primitīvie apsvērumi ir absolūti kļūdaini, tomēr, skaidrs, ka tie ir stipri vienkāršoti un virspusēji.

Runājot par ekstrēmām aktivitātēm kā lēkšana no klintīm, niršana utt., "Extreme Landscapes of Leisure" tiek runāts par to, ka motivācija, kāpēc cilvēki vēlas šīs lietas darīt, ne vienmēr ir saistīta ar tiekšanos pēc kāda ļoti apzināta un skaidri formulēta mērķa vai rezultāta sasniegšanas, bet gan tā var būt saistīta ar to, kādā veidā cilvēks piedzīvo pasauli, kā tajā jūtas, kā mijiedarbojas ar vidi - ar to, kas ar viņu notiek, esot kontaktā ar pasaules lietām un procesiem, citiem cilvēkiem un pašam ar sevi. Grāmatas ievadā ir atsauces uz eksistecialisma filozofiju, kas nepiedāvā noteikumus, saskaņā ar kuriem dzīvot un sasniegt konkrētas lietas, bet gan izvirza centrā indivīda pieredzi un mēģinājumus tai piešķirt jēgu un nozīmi. Mēģinājumus izdzīvot noteiktu pieredžu kontekstā. Tas liek domāt, ka daļā gadījumu konkrētās aktivitātes ir drīzāk izpausmes veids vai mēģinājums tikt galā ar noteiktiem dvēseles stāvokļiem. Dažkārt cilvēki dzīvo, tā it kā visu laiku pārvietotos pa šaurām klints radzēm vai nirtu tumšās, nepazīstamās dzīlēs - nekas nekad nav bijs droši, tāpēc atrašanās vietā, ko citi uzskatītu par īpaši bīstamu, kā tāda netiek uztverta. Ir nepieciešams atrast veidu, kā tikt galā ar to spriedzi, izmisumu, sajūsmu un visām pārējām emocijām, kuras cilvēks piedzīvo. Varbūt dažiem cilvēkiem lēkt no klints nozīmē nevis veidot situāciju, kurā viņi apdraud savu dzīvību, bet gan - mēģinājumu izdzīvot. (and I think, I can understand what kind of feeling is that, well enough). Autors citē Vulfas "Uz bāku"- "and in me too the wave rises".
Un tas ir tas pats: daži cilvēki, lai ar to visu dīlotu, izvēlas literatūru vai mūziku, bet citi lēkšanu no klintīm. But that's the same thing from which we all try to escape or on other times - which we want to embrace. Un tieši tāpēc, ka runa ir par noteikta veida pieredzi/pasaules piedzīvosanas veidu, ir ļoti grūti runāt/izskaidrot, kāpēc šīs lietas tiek darītas un ko tās nozīmē.

Nu, tas, protams, ne tuvu nav vienīgais, faktors, kas cilvēkus motivē pievērsties ekstrēmiem sporta veidiem, tomēr, manuprāt, visai būtisks aspekts.

Pēc dienas, kurā jutos sanīkusi, slima un bēdīga, tomēr saņēmos aiziet uz light walks pasākumu Kadrioru parkā. Nekad tur nebiju bjusi, bet no stāstītā bija skaidrs, ka ceļš ir taisnā vīlē, un tas arī ir diezgan tuvu. Domāju vienkārši iziet garā pastaigā un iemest loku arī pasākumā, bet tur bija tik ļoti skaisti, ka paliku gandrīz stundu. Biju tur tieši pirms sāk krēslot, kad gāju prom,, jau bija gandrīz pilnīgi tumšs. Parks ir ļoti liels, celiņu malās, uz kāpnēm un vietām arī zālē bija sveces, pils un citi objekti izgaismoti. Ceļi tur ir plati un gari, gāju un jutos kā nokļuvusi kaut kādā feju pasaulē. Un pie pils dziedāja meitene ar ļoti skaistu balsi, ceru izpētīt programmu un saprast, kura no izpildītājiem tā būtu varējusi būt. Man koncerti nepatīk, kur nu vēl tādi, kur jāstāv pūlī, bet noklausijos kādas piecas dziesmas un būtu palikusi vēl, ja nekļūtu auksti.

When French existentialists such as Sartre, de Sade or even to an extent Merleau-Ponty speak of absurdity they are referring to the inadequacy of logical explanation. This runs somewhat against Kierkegaard for whom anguish, despair and dread were equated with the sheer impossibility of rationality. Drawing from the significant repercussion of utilitarianism at the end of the nineteenth century, and the view of not only acknowledging but also trying to regulate irrational behaviour, Merleau-Ponty was prompted to exclaim that it was the special task of the twentieth century to devise a comprehensive way of explaining the irrational (Usher 1955).
This immediately begs the question as to what the special task of the twenty-first century might be. One possible answer lies with what the cultural historian Henning Eichberg (2001) calls a system of thinking contradictions. Not in the sense of oppositions, of course, since this was one of the methodological results of the structuralist project. Nor with the realisation that arguments harbour many contradictions which from being exposed can be smoothed over. This is the rationale behind dialectical reasoning. Rather, the framework for thinking in contradiction verges on what Edward Soja (1996) has referred to as trialectics. In short, this is a process of thought development which takes place in directions that sometimes converge, sometimes diverge and occasionally emerge but which are always open to radical otherness, to extreme alterity. This takes us beyond the conventional formulation of thesis, antithesis and synthesis to a perspective immediately concerned with a way of imagining ‘other-than’ alternatives. Similar, perhaps, to the popular adage ‘thinking outside the box’.

(Patrick Laviolette "Extreme Landscapes of Leisure: Not a Hap-Hazardous Sport")

Oooooo, ugunsgrēka trauksme! Visas sirēnas, ko esmu dzirdējusi līdz šim, ir bērnu spēles. Tā sirēna bija ieslēgta apmēram minūti, un man tagad sāp ausis.

Es gan ceru, ka tas, ka pēc minūtes tā apklusa, nozīmē, ka palikt iekšā ir ok.

UPD: Bet vispār, ja tā padomā, laikam jau ir slikti, ka man ir absolūta automātika pieņemt, ka trauksmes ir kļūme (kā laikam bija šoreiz) vai izmēģinājums, jo mans rīcības plāns ir uzvilkt kurpes, paņemt somu un atslēgas, un vēl pārbaudīt, vai viss ir, un tikai tad kaut kur skriet. Es esmu kā tas mans sākumskolas klasebiedrs, kas trauksmes laikā iznāca no skolas, kad mēs visi jau bijām uz ielas, un niknajai audzinnātājai paskaidroja, ka viņam esot kaut kas noticis ar vējjakas rāvējslēdzēju, un, tā kā šī nav īsta trauksme, neesot taču iemesla nosalt.

What do you do after breakfast?

a) brush your teeth
b) yawn
C) cry

Man vispār diezgan labi patiktu tie OILS kursi, bet viņi ir pilni ar šitādām muļķībām. Un šis vēl nav sliktākais: viens uzdeums atražoja stereotipus par to, ko un kad esot veselīgi ēst, un jautājums bija formulēts kā what would be good for you to eat...

Labi, ka es esmu pieradusi ļoti daudz lasīt - gan on my own, gan skolai, jo tagad man tas, ka Ethnographic Readings kursā katru nedēļu būs jāizlasa 100 lapas, neliekas pārāk šokējoši.

Itāļu mājasbiedrenes tikko teica, ka mana sēņu mērce izskatoties lieliski.

Tā arī garšo lieliski, tiesa, ir galīgi neautentiska - šampinjoni, gailenes kopā ar kokospienu, bet nu - es pati izdomāju, kā darīt lietas, tostarp, kā gatavot.

Man vienmēr liekas smieklīgi, ka kāds mani komplimentē par ēdienu, ņemot vērā to, ka es neprotu gatavot.

Ir lietas, kuras man būtu gribējies citādi, piemēram, vairāk rakstīt un mazāk uztraukties, tomēr kopumā šī ir bijusi ļoti laba vasara - ar laiku rakstnieku mājā, ar laiku vienkārši sev, kurā iet gulēt un celties, cikos grib, par to nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, laiku izdomāt un sakārtot lietas, pastaigām, braucienu uz Viļņu, antro vasaras skolu, feminisma diskusiju pulciņu, draugu satikšanu, garām sarunām un beigu beigās atbraukšanu šurp.
Priekš manis ļoti dzīvīga vasara, un ļoti citāda nekā iepriekšējā, kurā es pēc uni sarežģījumiem jutos tik nomocījusies, ka man īsti nekam nebija spēka un no domas, ka vajadzētu kaut kur braukt, kaut ko darīt vai kaut kur piedalities, man gribējās palīst zem gultas un raduāt.

Domāju par Nila Saksa rakstu Punctum: kaut kas man tur ļoti, ļoti patīk, bet kaut kas arī kaitina un liekas pat tāds kā bezatbildīgs.

Protams, ka skumju vai pat ne vienmēr skumju, dažkārt pat vienkārši pastiprinātas slīgšanas kontemplācijā par dzīves jēgu medikalizēšana un padarīšana par anomāliju ir absurda. Tāpat nevar noliegt, ka ir cilvēki, kuri pasauli uztver jūtīgāk nekā citi (manuprāt, nav ok ieslīgt galējībās un padarīt šos cilvēkus par īpašiem izredzētajiem, kas vienīgie redz dzīves patieso traģismu un līdz ar to vienīgie patiešām kaut ko saprot), bet, skaidrs, ka hiperjūtīgi cilvēki eksistē. Interesanti, ka tieši nupat uzdūros šim Bredberija citātam: "Some people turn sad awfully young. No special reason, it seems, but they seem almost to be born that way. They bruise easier, tire faster, cry quicker, remember longer and, as I say, get sadder younger than anyone else in the world. I know, for I’m one of them."
Negribētu arī romantizēt pagātni, kurā es neesmu dzīvojusi, bet kura man pēc nostāstiem nemaz tik maiga un pūkaina nešķiet, bet, runājot par mūsdienu pasauli, kurā gan es tā kā nedaudz esmu padzīvojusi un tāpēc varu komentēt: jā, ļoti skumjam cilvēkam tajā dzīvot ir ļoti grūti, un vienīgais, kas pasaules acīs varbūt arī kaut cik attaisno nesankcionētas skumjas ir spēja radīt kaut kādus nebūt mākslas darbus, bet visādi citādi vajag saņemties un sākt darīt kaut ko prātīgu. Un, ja cilvēks to nevar, tad viņš ir slims un viņu vajag ārstēt.
Tāpat par sociālo trauksmi, iespējams, būtu vērts padomāt arī no šāda skatupunkta: "sociālā trauksme var tikt uzskatīta par patoloģiju vien sabiedrībā, kur spēja vadīt publiskas prezentācijas un būt komandas līderim ir kļuvusi par ikdienišķu prasību, nevis izredzēto talantu." Varbūt kaut kādā mērā mēs esam pārspīlējuši pieņemot, ka nevēlēšanās kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, nevēlēšanās publiski uzstāties un tamlīdzīgas lietas ir kaut kas nenormāls, neveselīgs un obligāti apkarojams. Par līderisma kultu nemaz nerunājot. Un nav arī tā, ka viss, kas mums vienkārši traucē dzīvot vai šķiet apgrūtinošs, ir slimība vai novirze no normas.

Bet tad, kad es lasu, ka depresīvais redz pasauli skaidrāk nekā viņa ārsts, man gribas jautāt, cik nopietni autors ir pētījis depresijas izpausmes dažādās tās smaguma pakāpēs, kontaktējies ar cilvēkiem, kas ilgstoši cieš no depresijas, - vai drīzāk - kontaktējies un analizējis šo cilvēku uzvedību, jo man ir aizdomas, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri nav kontaktējušies ar cilvēkiem, kas ilgstoši cieš no depresijas. Es nedomāju, ka piemēram, murgiem līdzīgs stāvoklis, kurā šķiet, ka visi par tevi domā sliktu un slepeni smejas, vai, kurā katra sīkākā neizdošanās vai vienkārši paskatīšanās pa logu izraisa nevaldāmus asaru plūdus vai nedēļām nepārejoša sajūta, ka miegs ir vislabākā pieredze, kuru iespējams piedzīvot, vai konstanta vainas un kauna sajūta, kas neļauj iziet no mājām, nozīmētu pasauli redzēt ļoti skaidri un patiesi.
Protams, manis nupat minētais jau arī ir smagas depresijas izpausmes, nu, piemītošas tiem, kurus, autora vārdiem runājot, uz Tvaika ielu un "pie sistēmas", whatever that means, bet te ir viens ļoti āķīgs aspekts, pastāvīgi klātesošas ļoti dziļas skumjas, kas vēl nav Tvaika iela un sistēma, ja ar tām neko nedara, ar laiku var novest stāvoklī, kurā pasaule ir kļuvusi par sirreālu šausmu filmu un piespiedusi tevi spēlēt galveno lomu. Ar to es nesaku, ka visas skumjas novedīs smagā depresijā, tāpēc vajag laikus meklēt palīdzību, man vienkārši šķiet svarīgi akcentēt, ka šī nav problēma ar viennozīmīgām atbildēm un risinājumiem

- un tieši tāpēc ir ļoti labi, ka šāds raksts ir uzrakstīts, jo tas paver lauku refleksijai/diskusijai, jo, kā jau autors precīzi norāda, mēs par skumjām diez ko daudz nerunājam.

Man tik ļoti nepatīk šodienas Prāta Vētra.

Es laikam mazliet sāku krist panikā, jo vienkārši ir palikušas vēl tikai trīs dienas, pieņemot, ka šodien es neko grandiozu vairs nepaveikšu, un man nav ne jausmas, ar ko lai sāk: vajag aizbraukt uz centru nofotografēties, pastaigāt pa veikaliem un pameklēt kaut kādas drēbes, saprast, vai koferis izturēs vēl šo braucienu, likt mazgāties drēbes, sākt krāmēt koferi, vēl piekārtot māju, nomazgāt visus traukus, lai nekas nepaliek ar potenciālu sākt pūt, kas mani, starp, citu, ļoti uztrauc, tāpat kā tas, ka, kamēr es būšu prom, varētu iebrukt griesti vai notikt kaut kas cits tamlīdzīgs, vajadzētu atkausēt ledusskapi utt. utt. Un šīs visas ir lietas, kas man jau tāpat nemaz nepatīk un nepadodas. Un vēl teorētiksi griētos arī kādu satikt un padarīt kaut ko jauku, bet tam laikam īsti vairs nav laika, un es esmu nogurusi viskautko mēģināt sarunāt un organizēt.
Un man ir drusku nelabi un dedzina kuņģi.
Un kaut kad man droši vien piezvanīs mamma, un man vajadzēs pārliecinoši teikt, ka viss ir lieliski un es jūtos lieliski, jo es taču esmu supervaronis un man viss vienmēr ir lieliski.
Un visu laiku līst stulbais lietus!

Es jūtos kā istabā, kurā ir milzīgs bardaks, un man nav ne jausmas, ar kuru stūri lai sāk kartot.

(..) I looked at the photo. Your father was a man torn between two halves, Rahim Khan had said in his letter. I had been the entitled half, the society-approved, legitimate half, the unwitting embodiment of Baba’s guilt. I looked at Hassan, showing those two missing front teeth, sunlight slanting on his face. Baba’s other half. The unentitled, unprivileged half. The half who had inherited what had been pure and noble in Baba. The half that, maybe, in the most secret recesses of his heart, Baba had thought of as his true son.
I slipped the picture back where I had found it. Then I realized something: That last thought had brought no sting with it. Closing Sohrab’s door, I wondered if that was how forgiveness budded, not with the fanfare of epiphany, but with pain gathering its things, packing up, and slipping away unannounced in the middle of the night.

(Khaled Hosseini "The Kite Runner")

Man laikam ir temperatūra. Visu vakaru ir ļoti auksti tajā jocīgajā veidā, kad nelīdz ne siltas drēbes, ne gulēšana zem segām. Gāju gulēt ap pusnakti, jo bija auksti un nebija spēka, tad viss sāka smaržot pēc priedēm, pēc tam pēc kaut kāda ēdiena. Un joprojam bija auksti, un es nevarēju aizmigt, tāpēc piecēlos kaut ko apēst.

Bet man galīgi nav ok šādi justies, jo rīt biju paredzējusi iet staigāt pa humpalām, jo humanās jābūt lētajām dienām, kas man ļautu nopirkt 20 krāsainas kleitas/džemperus par 20 eiro. :D