Pēdējos gados es mēģinu pārvarēt bailes novecot un jūtos arvien iederīgāk savā pašreizējā vecumā, bet pirms brīža, mazgājoties dušā, mani pārņēma pēkšņa panikaina apjausma, ka laiks taču iet, un pēc pieciem gadiem man būs trīsdesmit, bet pēc divdesmitpieciem piecdesmit.
Tad es apgriezu kāju nagus, sasmērējos ar ķermeņa krēmu, uzvilku pidžamu, uzēdu sieru ar baziliku, izfēnoju matus, uzliku mūziku, jo neviena nav mājās, un viss atkal sāka šķist mierīgi un labi. Tā viltīgā - dzīvei ir vērts dot iespēju - sajūta. Bet varbūt labi, ka man tā ir.
Absurda drāma - Post a comment
“Of course you don't believe in fairies"
pelnufeja (pelnufeja) wrote on September 25th, 2016 at 01:42 am