Policijas mīmu teātris

Redzēju sapnī, ka atkal mācos vidusskolā. Apmeklēju literatūras stundu, un tajā skolotāja uzdeva mājasdarbu iemācīties atstāstīt Kafkas stāstu. Biju diezgan pārsteigta par šādu darba formu, bet vēl turpat stundā sāku stāstu lasīt. Lasīju to no vecā tipa grāmatas (tādas, kādas izdeva padomju laikā un deviņdesmito sākumā) un varēju izlasīt, bet sapņos tā bieži ir. Secināju, ka stāsts ir cenzēts, jo tajā iztrūkst rindkopas, kurā apcerēta pašnāvība. Tas nebija reāls Kafkas stāsts (nu, vismaz ne tāds, kuru es esmu lasījusi dzīvē), bet sapnī zināju, ka tas ir Kafkas un biju ar tā saturu labi pazīstama. Nolēmu, ka vēlāk sameklēšu pilnu teksta versiju un tādu arī iemācīšos. Sākoties starpbrīdim, devos uz skolas ēdnīcu. Tur bija tāda sistēma, kurā visi stāv rindā jau ar traukiem, un nonākuši pie ēdnīcas darbinieka, pasaka, kādu ēdienu vēlēsies. Klausoties rindā pirms manis stāvošo sarunās, sapratu, ka piedāvājumā ir vārīti kartupeļi, gaļa, dārzeņi un salāti. Man, nez kāpēc, šķīvja vietā rokās bija metāla katliņš. Tieši pirms rindā pienākusi mana kārta ēdnīcas darbinieks paziņoja, ka paņems pārtraukumu, un, aizgājis apsēsties pie viena no galdiņiem, sāka pļāpāt ar kaut kādiem skolēniem. Tobrīd no telpas griestiem sāka līt kaut kas tumši rozā un salds, kas garšoja aptuveni pēc, ēm, mežogu fantas (?). Izskatījās, ka visi ir ļoti apmierināti ar notiekošo. Piegāju pie sarunā iegrimušā darbinieka un teicu, ka man ir piecpadsmit minūtes līdz nākošās stundas sākumam un es gribētu paēst siltas psudienas, un šī situācija nav īsti adekvāta. Neatceros, ko tieši viņš man atbildēja, bet es sajutos apmēram tā, kā ļoti bieži jūtos tad, kad mēģinu norādīt uz kādām problēmām izglītības sistēmā, t.i. "es saprotu, ka tev, iespējams, ir labs pamatojums uzskatīt, ka šis nav ok, bet, kamon, no griestiem līst mežogu fanta, beidz vienreiz bojāt prieku ar savām muļķībām!" Absurda sajūta šajā ainā bija iemiesota absolūti precīzi.