Pēdējā laikā es mēģinu starp sevi un pasauli izveidot to aizsargslānīti, kas man dabiski nepiemīt, un tāpēc viss ir pārāk tuvu un sāpīgi. Un ir kļuvis vieglāk. Patiesībā daudz, daudz vieglāk. Es saprotu, ka ir lietas, no kurām vienkārši jādistancējas, citādi par lielākām vai mazākām netaisnībām sāpēs sirds divdesmit četras stundas diennaktī. Es esmu iemācījusies (vai vismaz ļoti, ļoti cenšos) nebāzties cilvēkiem virsū ar palīdzību, par kuru "es zinu", ka viņiem tā noteikti ir vajadzīga, jo es visu zinu labāk, kad viņi man to nav lūguši vai ir skaidri pateikuši, ka to nevēlas. Bet viena lieta, ar ko man tomēr ir ļoti grūti sadzīvot, ir visādas ikdienas līmeņa netaisnības, kuras cilvēki mēdz izveikt un viņiem nekad par to nav jāuzņemas atbildība. Un mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži asi reaģē uz visādām globāla mēroga problēmām, nu, tur karš, koku izciršana, slimības utt. - un viņi ir gatavi iet protestos, ziedot nauu un darīt visādas labas lietas, bet, kad runa ir par kaut kādām ne ok lietām ikdienas realitātē, ļoti bieži neviens par to nerunā, un ir tāda visaptveroša samierināšanās aura, ka tāpat neko nevar darīt, nav vērts neko teikt, uz mani tas neattiecas un tā. Vienalga vai nejēdzību darītāji būtu kaimiņi, kolēģi, cilvēki transportā vai valsts iestādē. Un es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Un man ir grūti, un, jo es vecāka kļūstu, jo lielāks šis grūtums kļūst.

Tiešām: šajā aspektā kļūst tikai grūtāk, un nekāds tur "jaunības maksimālisms pāries" nav nostrādājis. Ir aspekti, kuru sakarā es uz pasauli skatos ar tikpat lielu izbrīnu un skumājm kā bērnībā un pusaudzībā. Tas nav pārgājis.