Pauls Stollers grāmatā Yaya's Story, kuru šonakt izlasīju līdz galam, runājot par savu vēža pieredzi, saka, ka tā ir ļoti dīvaina un atsvešinoša sajūta, kad remisijas laikā slimībai, kuru pilnībā izārstēt nav iespējams, cilvēki tevi apsveic un saka, ka tu "esi uzvarējis". Es tajā, ko viņš raksta par būšanu space in between, saskatu daudz līdzību ar to, ko esmu domājusi par dzīvi ar invaliditāti, proti, ka rietumu diskursa, kas lielā mērā balstīts dihotomijās, ietvaros var rasties lielas grūtības sevi identificēt, ja tu tā līdz galam neatbilsti nevienai no pretstatu kateogorijām - šajā gadījumā sick or healthy. Piemēram, es ikdienā absolūti nedomāju par sevi kā par slimu - on the daily basis es neciešu no fiziskām sāpēm, es varu iet ārā un viskautko darīt, pat zāles, par kurām es visu laiku paturu prātā, ka tās nedrīkst aizmirst, man neliek justies, ka I am so very ill, es pilinu acu pilienus tāpat kā dzeru kafiju vai klausos mūziku - tas ir vienkārši kaut kas, ko es daru, daudz neanalizējot, kāpēc. Un tomēr, kad, es, piemēram, ieeju pastā, es uzreiz atceros, ka, if I wasn't sick, the numbers wouldn't be a problem". Vai, piemēram, es ļoti labi apzinos, ka pat ar vislabāko asinsainu vai veselīgāko uzturu, un pat vislabāko pašsajūtu, in the context of certain standards I would never ever be considered healthy.

Tomēr man šķiet, ka cilvēks ir sarežģīta un kompleksa būtne, un "slims" un "vesels" nošķīrums ir ļoti vienkāršots. It just doesn't work like that. I believe that a person can be healthy and ill in the same time, as same as one can be a whole being and be terribly broken in the same time.

Un vēl arī visas tās fighting an enemy metaforas, kam arī autors nedaudz pieskaras, bet, kā tu definē savas attiecības ar slimību, if you have one, you will never be able to beat, whether that makes you totally helpless or a coward? Un vispār, vai tā ir vienīgā iespējamā perspektīva - ar visu cīnīties un visam pretoties? (es neimplicēju, ka slimības, ko var ārstēt, nevajadzētu, tas ir vairāk par domāšanas modeļiem).