Pēdējos gados es visvairāk jūtos kā šajā Ingas Gailes dzejolī.

Pamošanās

Pilīte nopilēs, notrīsēs, noskries lejup gar augumu klusi klusiņām,
vasaras raibumus dalīt uz pusēm ar klinģerītēm un gurķu miziņām.
Visu šo gadu es svēru sudrabu, pārliku lāses no rokas rokā —
āda man karsta, metāla izkosta, vēja appūsta,
ko darīt nu šorīt?
Vējš paplēš man matus, un aizskrien pār jūru visas sieviņas gaudodamas.
Paldies večiņas, ka bijāt ar mani,
paldies, ka aizejat,
sirds atsāk ritmu,
elpa ietin un iezīmē ceļu,
es esmu sieviete,
es esmu liela,
un es vēl dzīvoju,
un es vēl mīlu.
Cigaretēm un vīniem paklanos, vienas nakts kaislībām, miesas maigumam, gaumīgiem draugiem, kam patīk līmenis, paklanos, atvados —
man nu ir laiks,
palīdzējāt, jūs, dārgie, mīļotie, pavadījāt mani līdz liedagam, paturējāt man
roku un matus, kamēr debesis lūza gabalos, kamēr es baidījos, kamēr es
skatījos ikvienā kā spogulī.
Tagad es pamostos. Tagad es aizeju. Paldies, ka jūs bijāt, bet līdzi gan nenāciet.
Man ir jāiet sev par cilvēku —
man ir cilvēka izkostā āda,
man ir cilvēka saplēstā sirds.

(I.G.)