21 June 2014 @ 11:46 pm
 
Seksuālas vardarbības kontekstā vēl es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka pēdējā laikā par to ir tik daudz diskusiju publiskajā telpā, un, man šķiet, ka pati sajūta, ka mums ir nepieciešams par to runāt, ir ļoti, ļoti veselīga, vienīgi man brīžiem liekas, ka tās ir mazliet vienpusējas diskusijas. Tas tagad galīgi nenozīmē, ka, man šķiet, ka par to nedrīkstētu runāt, ja nav tiešas pieredzes (tas būtu tikpat smieklīgi kā “tu nevari rakstīt recenziju par romānu, jo pati nekad mūžā nespētu uzrakstīt romānu”), man šķiet ļoti vērtīgi, normāli un pareizi, ka mums ir teorētiska attieksme un skatījums uz visdažādākajām lietām. Vienkārši brīžiem rodas sajūta, ka aktīvi reprezentēti tiek daži standarta viedokļi, no kuriem viens ietver psih. teorijas par varmākas un upura attiecībām, vainu, kaunu un tamlīdzīgi, tad ir tas “sievietes pašas vainīgas, nafig vilka īsus svārkus”, tad vēl kaut kāds pilnīgais nosodījums vienai vai otrai pusei. Klimats sabiedrībā noteikti nav gana veselīgs kam tādam, bet principā, man šķiet, ka šajā visā ļoti trūkst upura perspektīvas: ne jau dokumentālas pornogrāfijas no sērijas Lato Lapsa izvilcis no pagraba maniaku vai arī kādas briesmīgās žēlabas, bet reāla izklāsta par to, kas ar cilvēku tādā situācijā notiek, un ne tik daudz ar viņa ķermeni, bet gan iekšpusi, kāpēc varbūt nav iespējams “kādu sadurt vai iepūst sejā gāzes baloniņu”, pat ja ieroči teorētiski ir pieejami, nezinu, izvērstu refleksiju par to, kā strādā vainas un kauna mehānismi. Bet jā – tas nebūtu tik šokējoši un interesanti kā vienkārši šausmu stāsti, tāpat nebūtu arī viegli un viennozīmīgi uztverami kā kaut kādas standarta formulas, kas īsi un kodolīgi sevī ietver, kā par lietām ir jādomā.

Un es arī nezinu, kā to varētu realizēt, jo skaidrs, ka tās nav pieredzes, ar kurām cilvēki gribētu tā publiski un ar savu vārdu dalīties, un tomēr, man liekas, ka tādi reāli sajūtu pieredžu atspoguļojumi iespējams varētu veicināt sabiedrības izpratni un uz daļu cilvēku strādātu labāk, nekā teorija “upuris domā, jūt un uzvedas pēc shēmas..”

Ideālajā sabiedrībā vajadzētu būt tā, ka cilvēki pēc tam, kad ir tikuši galā ar savām traumatiskajām pieredzēm (tik, cik nu iespējams ar tām tikt galā), varētu ar tām tādā vai citādā veidā dalīties ar mērķi palīdzēt citiem, novērst līdzīgas situācijas un tamlīdzīgi, un tas viss nebūtu apaudzis ar priekšstatiem, ka, ja cilvēks grib publiskot savu traumu, viņš grib vai nu šokēt vai tīksmināties, vai pievērst sev uzmanību, nu vai, ka ir citi neveselīgi motivātori. Man liekas ārkārtīgi bēdīga cilvēku neticība, ka kaut kam briesmīgam ir iespējams tikt pāri, ka par to ir iespējams sarunāties.

Bet nu jā – atklātas diskusijas par šo droši vien ir utopija, mēs neesam gatavi atklāti runāt par mazāk jūtīgām tēmām.
 
 
( Post a new comment )
honeybee: saruna[info]honeybee on June 22nd, 2014 - 10:50 am
Nu, un vēl jau ir citi cilvēki

Ajmīn "es gāju pa ielu un mani pilnīgi svešs cilvēks ņēma un izvaroja" jau nav tipiskais stāsts, tipiskais stāsts ir "seksuālu vardarbību pret mani vērsa cilvēks, kuru es pazīstu/kurš ir ģimenes loceklis", nu un attiecīgi, ja tu gribi par to runāt, tad zini, ka ne jau tu vienīgais cietīsi, cietīs arī viss jūsu paziņu/draugu/ģimenes loks.
(Reply) (Thread) (Link)
A[info]klusums on June 22nd, 2014 - 11:46 am
Un tieši tāpēc, man liekas, par to vajadzētu runāt!
(Reply) (Parent) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 22nd, 2014 - 01:04 pm
Jā, jā, un to visu arī var ļoti labi saprast, nu, proti, ka par situācijas upuriem kļūst arī citi ne tikai konkrētais vardarbības upuris, bet tieši tāpēc man liekas, ka par šo visu ir jārunā un jārunā, lai cilvēki sevi un dažādas lietas spētu pazīt un atpazīt. Jo, protams, ka var saprast, ka kāds var negribēt tikt iesaistīts kaut kādās „ķengās”, galu galā, viņš to nav izvēlējies, bet man liekas,, ka ja ap šo visu kopumā būtu mazāk neatšķetināmu emociju, varbūt cilvēki arī mazāk justos apkaunoti un nobijušies.
Tāpat skaidrs, ka cilvēki ir jūtīgas būtnes, nevis ierīces, ko var saprogrammēt, bet vispār ir diezgan baisi domāt par to, cik bieži tiešām par to nerunā (vai pat apzināti nesāk uzskatīt, ka tiešām kaut kas slikts ir noticis) tuvinieku lokā, arī tādā kontekstā: kas viss tiek nosodīts ārpusē, bet kādus sūdus mēs esam gatavi aizbildināt savās mikrovidēs.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
adele_varbut[info]adele_varbut on June 22nd, 2014 - 02:10 pm
"Kas viss tiek nosodīts ārpusē, bet kādus sūdus mēs esam gatavi aizbildināt savās mikrovidēs." - jā. Ļoti precīzi.
(Reply) (Parent) (Link)
honeybee: pārdomas[info]honeybee on June 22nd, 2014 - 04:28 pm
Nu, tas "jārunā" kā imperatīvs izklausās nais, bet - kāpēc un ar ko, un kad?

OK, fine, pieņemsim, ka tūlīt pat ir par to jārunā ar kādu (piem., policiju un galvas dakteri), lai vainīgie tiktu sodīti un lai tas vairs neatkārtotos, un lai tiktu galā ar pirmo traumu.
Bet pēc tam? Nu jā, galvas dakteris, draugi, ģimene, nu, kas nu var izrādīties palīdzīgi.
Bet runāt par to tāpēc, lai principā padarītu pasauli labāku? Ar ko? Tipa zvanīt presei "tā un tā, mani izvaroja, vai gribat ekskluzīvu interviju"? Vai iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem "labdien, mani sauc honeybee, es esmu vardarbības upuris"? Tajā brīdī, kamēr tas vēl ir traumējoši, šitādi gājieni nepalīdzēs, bet tad, kad tas vairs nav traumējoši, vienkārši nafig negribas plēst to rētu vaļā. Vai arī cilvēks jau sen sevi ar to vairs neidentificē un līdz ar to faktiski neko daudz nevar pateikt - tipa "kādreiz es biju cilvēks, ar kuru notika tādas lietas, bet tagad es vairs neesmu šis cilvēks un gandrīz nemaz nezinu, kā tas ir"?

Tb es saprotu, kāpēc ideoloģiski vajag par to runāt, es domāju, ka būtu forši, ja par to varētu runāt, bet tādam "obligāti vajag par to runāt, jo tā ir pareizi" gan neticu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 22nd, 2014 - 04:59 pm
Tāpēc jau es saku – man nav skaidrs, kā tieši to vajadzētu darīt un kā būtu pareizi, bet kaut kas tajā diskusiju manierē, kas ir šobrīd, mazliet liekas tukšu salmu kulšana (bet man tiešām ir bailīgi tādu nostāju paust, jo es nevaru ierosināt labāku alternatīvu, un tad tas atkal ir kā mest pa otra siltumnīcu ar akmeņiem, kamēr pats neko necenties izaudzēt).

Es saprotu to negribēšanu sevi ar to vairs identificēt, un tajā pašā laikā var būt sajūta, ka tu par to visu esi izdomājis vērtīgas un sakarīgas lietas, ko varbūt būtu vērts citiem pavēstīt, bet tiešām negribi, ka tevi ar kaut ko tādu sasaista, piemēram, tiešām, kā par to runāt – tas man ir drīzāk jautājums, nevis skaidra nostāja. Nu, un vienmēr jau paliek māksla, kur likt visu to, ko nav kur likt nekur citur. :D
(Reply) (Parent) (Link)
banderlogs[info]banderlogs on June 22nd, 2014 - 02:03 pm
turklāt vēl jau jārēķinās ar tādu sīkumiņu, ka tavs ģimenes/paziņu/draugu loks var tev vienkārši neticēt. man ar to vien pietiktu, lai vispār nevērtu muti vaļā, ja tfu tfu tfu, kaut kas tāds ar mani kādreiz notiktu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 22nd, 2014 - 02:41 pm
jā, es par šo arī ļoti daudz domāju, nez, vai ir tā, ka tas "neviens man tāpat neticēs" faktors vismaz kaut kādā mērā darbojas vienmēr vai arī tu vari nonākt tik lielā uzticēšanās līmenī otram, ka vari būt drošs, ka tu varētu izstāstīt, vai arī vienmēr tomēr paliek tas "tu nekad nezini, kā būs praksē, lai arī ko nebūtu izdomājis teorētiski", piemēram, man šobrīd liekas, ka es varētu vērsties pie saviem tuvākajiem draugiem ar jebko.

vēl taču var gadīties, piemēram, ka tu izstāsti vienk. aiz šoka un vēlāk domā "paldies Dievam, ka es tā izdarīju, jo pēcāk es vairs nesaņemtos par to runāt".

bet es tomēr, tomēr gribu ticēt tam, ka, ja vide un visādu attiecību modeļi kopumā būtu veselīgāki un patiesāki, varbūt "neviens man neticēs" faktors strādātu mazāk. Tb – man liekas pilnīgi normāli, ka cilvēki par šādām lietām teorētiski nedomā “kam un kā es pateikšu, ja kaut kas tāds notiks” – tajā pašā laikā, ja pat tikai, pavisam teorētiski pieskaroties šim, ir skaidrs, ka nebūtu neviena, kam pateikt, tas man liekas diezgan baisi (nu, piemēram, atceļot tieši konkrēto vardarbības tēmu, kad es iedomājos, ka es principā jūtos tā, ka neuzticos savai ģimenei un negribu viņiem stāstīt pilnīgi neko par savu dzīvi, tad man arī liekas “briesmīgi, bet, kas mūs vispār saista?”)
(Reply) (Parent) (Link)