jā, es par šo arī ļoti daudz domāju, nez, vai ir tā, ka tas "neviens man tāpat neticēs" faktors vismaz kaut kādā mērā darbojas vienmēr vai arī tu vari nonākt tik lielā uzticēšanās līmenī otram, ka vari būt drošs, ka tu varētu izstāstīt, vai arī vienmēr tomēr paliek tas "tu nekad nezini, kā būs praksē, lai arī ko nebūtu izdomājis teorētiski", piemēram, man šobrīd liekas, ka es varētu vērsties pie saviem tuvākajiem draugiem ar jebko.

vēl taču var gadīties, piemēram, ka tu izstāsti vienk. aiz šoka un vēlāk domā "paldies Dievam, ka es tā izdarīju, jo pēcāk es vairs nesaņemtos par to runāt".

bet es tomēr, tomēr gribu ticēt tam, ka, ja vide un visādu attiecību modeļi kopumā būtu veselīgāki un patiesāki, varbūt "neviens man neticēs" faktors strādātu mazāk. Tb – man liekas pilnīgi normāli, ka cilvēki par šādām lietām teorētiski nedomā “kam un kā es pateikšu, ja kaut kas tāds notiks” – tajā pašā laikā, ja pat tikai, pavisam teorētiski pieskaroties šim, ir skaidrs, ka nebūtu neviena, kam pateikt, tas man liekas diezgan baisi (nu, piemēram, atceļot tieši konkrēto vardarbības tēmu, kad es iedomājos, ka es principā jūtos tā, ka neuzticos savai ģimenei un negribu viņiem stāstīt pilnīgi neko par savu dzīvi, tad man arī liekas “briesmīgi, bet, kas mūs vispār saista?”)