Jā, jā, un to visu arī var ļoti labi saprast, nu, proti, ka par situācijas upuriem kļūst arī citi ne tikai konkrētais vardarbības upuris, bet tieši tāpēc man liekas, ka par šo visu ir jārunā un jārunā, lai cilvēki sevi un dažādas lietas spētu pazīt un atpazīt. Jo, protams, ka var saprast, ka kāds var negribēt tikt iesaistīts kaut kādās „ķengās”, galu galā, viņš to nav izvēlējies, bet man liekas,, ka ja ap šo visu kopumā būtu mazāk neatšķetināmu emociju, varbūt cilvēki arī mazāk justos apkaunoti un nobijušies.
Tāpat skaidrs, ka cilvēki ir jūtīgas būtnes, nevis ierīces, ko var saprogrammēt, bet vispār ir diezgan baisi domāt par to, cik bieži tiešām par to nerunā (vai pat apzināti nesāk uzskatīt, ka tiešām kaut kas slikts ir noticis) tuvinieku lokā, arī tādā kontekstā: kas viss tiek nosodīts ārpusē, bet kādus sūdus mēs esam gatavi aizbildināt savās mikrovidēs.