Nu, tas "jārunā" kā imperatīvs izklausās nais, bet - kāpēc un ar ko, un kad?

OK, fine, pieņemsim, ka tūlīt pat ir par to jārunā ar kādu (piem., policiju un galvas dakteri), lai vainīgie tiktu sodīti un lai tas vairs neatkārtotos, un lai tiktu galā ar pirmo traumu.
Bet pēc tam? Nu jā, galvas dakteris, draugi, ģimene, nu, kas nu var izrādīties palīdzīgi.
Bet runāt par to tāpēc, lai principā padarītu pasauli labāku? Ar ko? Tipa zvanīt presei "tā un tā, mani izvaroja, vai gribat ekskluzīvu interviju"? Vai iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem "labdien, mani sauc honeybee, es esmu vardarbības upuris"? Tajā brīdī, kamēr tas vēl ir traumējoši, šitādi gājieni nepalīdzēs, bet tad, kad tas vairs nav traumējoši, vienkārši nafig negribas plēst to rētu vaļā. Vai arī cilvēks jau sen sevi ar to vairs neidentificē un līdz ar to faktiski neko daudz nevar pateikt - tipa "kādreiz es biju cilvēks, ar kuru notika tādas lietas, bet tagad es vairs neesmu šis cilvēks un gandrīz nemaz nezinu, kā tas ir"?

Tb es saprotu, kāpēc ideoloģiski vajag par to runāt, es domāju, ka būtu forši, ja par to varētu runāt, bet tādam "obligāti vajag par to runāt, jo tā ir pareizi" gan neticu.