Tas, par ko es pēdējā laikā ļoti daudz domāju, ir it kā ļoti abstrakts un tāds kā no daudzām sīkām daļīņām sastāvošs: tas ir lielā mērā saistīts ar to, ka es ļoti daudz domāju par pagātni un par to, kā ir tagad, tāpat ar atkal izlasīto Faulza Kolekcionāru un adele_varbut pie kāda mana ieraksta publicētajā komentārā sacīto, ka " (..) vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā".

Pret tādu nostāju veidojas milzīga pretestība: cilvēks taču var būt “pats vientuļākais” arī tad, ja viņa iekšpuse ir pārpilna dzīves – nenotikušas un izmisušas, tas taču nekādi nevar būt tukšums, drīzāk tās ir apstākļu sakritības. Bet, cik viegli ir nepamanīt, ka tā dzīve, kas cilvēkā notiek un mutuļo, patiesībā ir mirusi kā notvertie un sakaltētie tauriņi. Bezdibenīgs tukšums, un izmisīga pārliecība, ka kādam tas ir jāaizpilda, ka to var aizpildīt. Ka tas būtu glābiņš. Un cik baisi ir kļūt par tāda tukšuma upuri – vienalga sava vai kāda cita.

Man šķiet, ka pasaule var sākt aizpildīt tukšumus cilvēkā tikai tad, kad viņš ir gatavs aizpildīt tukšumus pasaulē.