He, he. :)

Mani gan šajā teorijā uztrauc bērnības faktors, proti, jautājums, kad tieši cilvēks kļūst atbildīgs saprast, ka pats ir izvēlējies, kā dzīvot, un vai barot un kultivēt „tukšumu”, tipa, ja nu bērnība ir nodarījusi kaut ko tik briesmīgu, ka cilvēks ir „nolemts” tukšumam.

Bet es vispār daudz domāju par to, kur ir tā robeža, kad beidzas savu traumu apzināšanās un dīlošana, un kad sākas ”bet tagad es eju no tā prom un Izvēlos, kā dzīvot tālāk”. (nu, vai arī izvēlos palikt, vai neizvēlos neko)