![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Pret tādu nostāju veidojas milzīga pretestība: cilvēks taču var būt “pats vientuļākais” arī tad, ja viņa iekšpuse ir pārpilna dzīves – nenotikušas un izmisušas, tas taču nekādi nevar būt tukšums, drīzāk tās ir apstākļu sakritības. Bet, cik viegli ir nepamanīt, ka tā dzīve, kas cilvēkā notiek un mutuļo, patiesībā ir mirusi kā notvertie un sakaltētie tauriņi. Bezdibenīgs tukšums, un izmisīga pārliecība, ka kādam tas ir jāaizpilda, ka to var aizpildīt. Ka tas būtu glābiņš. Un cik baisi ir kļūt par tāda tukšuma upuri – vienalga sava vai kāda cita.
Man šķiet, ka pasaule var sākt aizpildīt tukšumus cilvēkā tikai tad, kad viņš ir gatavs aizpildīt tukšumus pasaulē.