njā, man laikam agrāk, kad esmu bijusi galīgi depresīva un jutusies ļoti izolētaun ar pilnīgu pārliecību, ka man vispār nav izvēles, viss vienkārši kaut kā notiek, ir reāli palīdzējušas visādas teorijas, nu, kaut vai tas pats eksistencālisms, tipa, ja jau cilvēki "kaut kur" apgalvo, ka es tomēr varu izvēlēties, varbūt viņiem ir taisnība - ir grūti tam noticēt, bet iespēja taču pastāv! un tad vēlāk ir nākuši visādi reāli piemēri gan manā, gan apkārtējo dzīvēs, ka izvēle tiešām ir, vienk. to visu iedarbināt un realitātē izmantot ir abnormāli grūti.

tas tā kā es kaut kad teicu par gribēšanu būt laimīgam, ka es taču it kā to vienmēr esmu gribējsui, bet tagad es saprotu, ka bija jāgrib daudz, daudz stiprāk. cilvēkam var nemaz nebūt spēka tik stipri gribēt, man šķiet.