Es reaģēju uz to aizpildīšanas ideju - es varu pamēģināt iegrozīt sevi tā, lai noticētu, ka kaut kas var aizpildīt tukšumu no malas (pasaule cilvēka tukšumu vai cilvēks pasaules). Pret ko parasti būtu iebildusi, jo vairāk droši vien piekrītu adele_varbut izteikumam. Bet tad es domāju, ka varbūt vaina nav tajā, ka to tukšumu nevarētu aizpildīt, bet tajā, vai pasaulei ir piekļuve tam cilvēka tukšumam un otrādi. Nu, tb, tu nevari ieliet tēju aizskrūvētā termosā, varbūt tie korķi ir tā problēma, kāpēc tukšums liekas neaizpildāms.

Es agrāk terapijā daudz runāju par tukšuma sajūtu, bet beigās nonācām līdz tam, ka šķietamais tukšums ir bijusi kaut kāda slēgtā telpa sevī pašā, kas patiesībā ir pilna, bet to tu pats nezini, kamēr neesi to telpu atvēris. Tas par to, kā es saprotu, ka vientulības avots - tukšums ir tevī pašā.

Kaut kā murgaini varbūt izsakos, bet es vismaz mēģināju. :)