28 May 2014 @ 07:57 pm
 
Tas, par ko es pēdējā laikā ļoti daudz domāju, ir it kā ļoti abstrakts un tāds kā no daudzām sīkām daļīņām sastāvošs: tas ir lielā mērā saistīts ar to, ka es ļoti daudz domāju par pagātni un par to, kā ir tagad, tāpat ar atkal izlasīto Faulza Kolekcionāru un [info]adele_varbut pie kāda mana ieraksta publicētajā komentārā sacīto, ka " (..) vislielākās briesmas un vientulības avots ir tukšums pašā cilvēkā".

Pret tādu nostāju veidojas milzīga pretestība: cilvēks taču var būt “pats vientuļākais” arī tad, ja viņa iekšpuse ir pārpilna dzīves – nenotikušas un izmisušas, tas taču nekādi nevar būt tukšums, drīzāk tās ir apstākļu sakritības. Bet, cik viegli ir nepamanīt, ka tā dzīve, kas cilvēkā notiek un mutuļo, patiesībā ir mirusi kā notvertie un sakaltētie tauriņi. Bezdibenīgs tukšums, un izmisīga pārliecība, ka kādam tas ir jāaizpilda, ka to var aizpildīt. Ka tas būtu glābiņš. Un cik baisi ir kļūt par tāda tukšuma upuri – vienalga sava vai kāda cita.

Man šķiet, ka pasaule var sākt aizpildīt tukšumus cilvēkā tikai tad, kad viņš ir gatavs aizpildīt tukšumus pasaulē.
 
 
( Post a new comment )
[info]augsne on May 28th, 2014 - 09:02 pm
Par pirmo jau droši vien atkarīgs no katra cilvēka personīgajām ticībām. Kā pie, ja nemaldos, banderlogs, bija ieraksts un zem tā arī diskusija par izvēli būt laimīgam, kur vienlīdz ticamas parādījās abas versijas - "tu vienmēr vari izvēlēties" vai arī "tu neizvēlies neko, viss ir apstākļu sekas". Man labāk patīk pirmais variants, jo tas mani vairāk motivē pamēģināt visu ko, par ko neticu, ka es to varētu. Bet var jau būt, ka vēlme pamēģināt jaunus uzvedības un saskarsmes modeļus (un vēlme ticēt izvēles iespējamībai) balstās tieši un tikai tajā, kādos apstākļos veidojusies mana personība. Manuprāt, abas versijas lieliski sadzīvo skaistā paradoksā, kas, galvenais, darbojas. :) Es vai neesi nolemts, bet uz kaut ko taču virzies.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on May 28th, 2014 - 09:24 pm
njā, man laikam agrāk, kad esmu bijusi galīgi depresīva un jutusies ļoti izolētaun ar pilnīgu pārliecību, ka man vispār nav izvēles, viss vienkārši kaut kā notiek, ir reāli palīdzējušas visādas teorijas, nu, kaut vai tas pats eksistencālisms, tipa, ja jau cilvēki "kaut kur" apgalvo, ka es tomēr varu izvēlēties, varbūt viņiem ir taisnība - ir grūti tam noticēt, bet iespēja taču pastāv! un tad vēlāk ir nākuši visādi reāli piemēri gan manā, gan apkārtējo dzīvēs, ka izvēle tiešām ir, vienk. to visu iedarbināt un realitātē izmantot ir abnormāli grūti.

tas tā kā es kaut kad teicu par gribēšanu būt laimīgam, ka es taču it kā to vienmēr esmu gribējsui, bet tagad es saprotu, ka bija jāgrib daudz, daudz stiprāk. cilvēkam var nemaz nebūt spēka tik stipri gribēt, man šķiet.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]augsne on May 28th, 2014 - 09:30 pm
Jā. Dažkārt varbūt arī jānonāk tuvu sajūtai, ka nav, ko zaudēt, lai varētu sākt kaut kādus jaunus modeļus pamēģināt. Skaudri smieklīgi, bet šajā ziņā dažkārt labi darbojas ideja "ja nu kas, vienmēr jau var izdarīt pašnāvību".
(Reply) (Parent) (Link)