Prosperity and Violence
Man ir aizdomas, ka manas dzīves dinamika šodien ir tāda pati, kāda tā būs pensijas vecumā un, iespējams, arī laika posmā pirms tā.
Pamošanās, skatiens telefonā, varbūt kāda īsziņa no gultas, varbūt nē. Ieslēgts dators, pastaiga pa dzīvokli, skatiens spogulī. Datorā apskatītas abas obligātās internetvietnes (klab un universitātes e-pasts), uzlikts Classic FM (muzikāli daudz patīkamāks nekā LR3, lai gan kolēģis saka, ka LR3 rada viņam lielāku omulību). Duša (iznākot no dušas skan mūzika), pirmās drēbes, brokastis, atvērti aizkari, nomazgāti trauki un saklāta gulta, promejot ieslēgta tējkanna. Nesteidzīga pastaiga uz studentu veikalu, iegādātas nepieciešamās preces un ikrīta avīze. Atgriežoties mājās, vēlreiz uzvārīta tēja (ūdens jau ir karsts, tādēļ ļoti īss process) un mūzikas+tējas+avīzes process glīti sakoptā istabā. Vēlāk mazliet literatūras, mazliet futbola, mazliet kino. Brīnišķīgi.
Man pēdējā laikā bail atsvešināties. Un no tā, ka citi cilvēki atsvešinās no manis. Bet tajā pašā laikā I can't be bothered atbildēt uz īsziņām (izņemot dažas), dr.lv vēstulēm un e-pastiem. Un, ja atbildu, tad parasti lakoniski. Un, ja ne lakoniski, tad piespiežoties un ar neprātīgu liekulības sajūtu. Vienkārši man nav ko teikt, manā dzīvē ir baltas miglas miers, pat ne apātija (jo šī rutīna nav uzspiesta, šo rutīnu esmu izkopis es pats, man patīk šeit dzīvot, man pašlaik nevajag kalnu brīvdienas, rollercoasters un emocionālus satricinājumus, man vajag The Times, baltas gultas un ļoti mierīgu skūpstīšanos, man vajag drošību un mieru).
Tagad lasīšu Robertu H. Beitsu, dzeršu Earl Grey un turpināšu klausīties klasisko mūziku, as the self-satisfied and snobbish wannabe intellectual I am.
Lūdzu, te Jums mazs brīnums, ja vēl nebijāt pazīstami: BLACKMIRROR-RORRIMKCALB