outcast's journal
Jaunākais
31.5.07 08:49
Maza dzīves etīde izkāpj pirms fona. Vilciena vagonā Melluži-Rīga, citu trokšņu starpā pacēļas spēcīgāks satrauktas sievietes balls tembrs
"Jēzus Kristus nāks pār mums visiem. Lūgsim, stāvēsim, stāvēsim par savu taisnību...."
soliņš, kur sēž pieci cilvēki viens otram sejā, sievai pretī trīs un viens blakus, dators klēpī ausis ausī
- "Jūs varētu klusāk, jūs mums traucējat!!"
- "Nē, es netraucēju, es stāstu patiesus vārdus"
- "Traucējat gan", klusu piebalso datorvīra blakussēdētāja
Sasienot visus vagona trokšņus, runātājs neapstājas. Viens no pretī sēdošajiem izliekas guļam, laiku pa laikam, atver acis, paskatās un atkal aizver. Otrs augstprātīgi vienaldzīgu skatu skatās virsū un trešais atkal uzlicis austiņas slēpjās aiz solitaira ercena dūža, nu varbūt, tikai minu
- "Geji sātana ir sātana apsēsti, nāciet uz praidu, pretojieties. Tas ir ļaunums. Viņi izmanto bērnus!"
ak dies, kā iekšā sāk vārīties, bet pienāk stacija Rīga un atkal viss ielīst normas robežās.
un dzirdēt cilvēku krācam pārpildītā rīta vagonā ir tiešām iedvesmojoši :)
10.5.07 12:15
- Kas tev kait?
- Hmmm, zāles pļavēji šeit vēl nav bijuši, paskat cik tukša zāle. Gluda un līdzena, vēl pat nav iekārtots. Kā parkets, priežu mizas. Ko tu teici?
- Kas ar tevi ir? Neesmu tevī redzējusi tik vienaldzīgu skatienu. Kas noticis?
- Liekas esmu iemanījies pārvarēt mākoņu līniju. Laikam arī no malas redzams. Tagad jau varu, virzīt savas domas gan uz iekšu, gan uz āru, kad gribu mainīt virzienu kā pašam gribas.
- Nesaprotu, ko tu tur runā...
- Pilnīgi dzirdu klikšķi kā notiek pārslēgšanās. Skaties, paskaties man acīs. Var to redzēt? Par spoguli to taču sauc. Nejūti? Skaties, manis vairs nav, klikt, esmu.
- Tagad, speciāli skatoties? Nē, neko neredzu, āksts, man sākt par tevi uztraukties?
- Tikai nebaksti mani, kad neesmu šeit, esmu nepasargāts kā mārīte apmesta uz muguras. Zini, kas man tikko pieleca, kas nepatīk.
- Nu, nu. Es, kad zobojos par tevi?
- Tas ir biedējoši, ka cilvēks uz svešu izjūtu izpausmi var pateikt "jauki, man patīk, man vispār patīk šādas lietas", piemīlīgā balstiņā, pieskaitot savu būtni kādai nedefinētai inteliģentu grupai. Un nav spējīgi nolaisties zem mākoņiem cita iemesla dēļ, kā tikai lai paslimotu.
- Tātad par mani, ja?
- Tas nav tevī, tas ir tik bieži, kad redzu to apkārt, bet tevī tas nav.
- Atkal tik sarežģīti jāizsakās. Mietpilsoņus mēģini aprakstīt?
- Nē, negribu, tas varbūt tikai maza izpausme, kas kaut ko liecina par cilvēka iekšieni, kas man vēl nav aptverama. Par cilvēkiem, kas mīl skaistus izteicienus, drošus attālumus un sērijveida estētiku, varbūt.
- Nu tad tie paši vien ir
- Nē, nē, tas ir pārāk vienkārši
25.4.07 09:56
imaginēju, ka esmu kāda pavecāka dāmiņa, materializēju savu rīta dušu, brokastu kafiju un lūpu krāsošanu pretīgi sarkanā tonī, un smaržas, jā patiesi, ārā laiciņš labs un saulains, vairāk smaržas, jā vēl, vēl vairāk, šeit, tur, zem ausīm, aiz padusēm, bet vēl tač līdz vakaram jāpietiek, tad vēl uz rokām un piedurknēm, un vēl tad tur... un ejot uz savu 9.00 darbu iziešu ka es cauri vērmanītim acis iepriecēt un dvēsli ielīksmot...
bļe un šīm smaržu fabrikām jālavierē cauri un jāsamazina ieelpotais gaiss līdz minimumam, un vemt gribas, jo pavasara dabiskās smaržas ir dead
13.4.07 11:56
Kā tu kārtosi manu māju? Kur liksi savas zāģu skaidu kastes? Gaiši gaismas pielieti laukumi kā no bērnības atmiņām iejaucas sarunā un kājas sakrustojis pašūpinu te uz vienu pusi, te uz otru. Skatiens griestos kur, loga kontūras iezīmē vasarīgas saules rūtiņas. Pilnīgi dzeltena saules pielieta istaba, brūnu grīdu, dzeltenām tapetēm, mēbeles siltos toņos, tas viens mirklis man nekad nepazudīs.
Satrauktais ūdens ieaijā svinīgo ēku tēlus un man ļauts vērot krasta radīto tiltiņu starp debesīm augšā un debesīm apakšā. Abas īstas, tomēr nē. Un pa vidu jau līdz katrai vīlītei izlaizītās ielas, viss tik nepatīkami pazīstams, bet ko nu par to, jau simt gadu atpakaļ izmelta tēma. Un visiem tā virsū nāk vienādi un visus pārsteidz vienā veidā.
Tualetes spoguļa augšējā stūrī ik pa piecām sekundēm kāds klikšķis, kā ieslēgtu gaismu blakus telpā, slēdz un slēdz, un slēdz un katru reizi jauna doma. Klikt. Gaisma.
Kādā neparastā satvērienā ar rokām, kas pirmo reizi pasniedzas pretī. Uz audekla uztrieptas pretkrāsas. Haoss, kas uzmanīgākam skatītājam raisa izbrīnu par klājumu, krāsu saujaukumu, attiecībām, iemesliem un sekām. Tas ir dzīvs, tas kust un dejo, pats par sevi, ārpus telpas, manī, prātā, itin visur, kur vien tiek. Un tad pa īstam liek nopozicionēt sevi nevis attiecībā pret pasauli, bet gan attiecībā pret kādu mazāku, bet koncentrētāku pasaules attēlojumu, kopsavilkumu.
Plaši vētraina, saasināti piesardzīga, izraibināti sašvīkota. Jā, paņemu rokā spilgti zaļo zīmuli un sāku vilkt pa apli, stingri un ātri, tik uz apli, apli, apli, mākons te, krūms še, vēl kaut ko? lūk sauls, dzeltens suns, zaļš kaķis, oranžs, oranžs un sarkans, švīka vien, otra, visas pāri. Sarkani putni ķērc dzeltenās balsīs uz oranžīgām tirgus tantēm, un zila, zila jūra, šššš, tikai sargi to visu, kāds atnāks un visu pārkrāsos...
Cinisms var pieslēgties un pārstrīpot pāri visu iepriekšdomāto, tomēr neļaujās tas, ko pats sev uzskati par patiesu savas uztveres reprodukciju. Un sajūtas nemaldina, vismaz šodien, tagad, šai mirklī. Vismaz par tevi
30.3.07 23:12 - neko
katrā ferrari dzīvo mazs fiatiņš
29.3.07 16:46 - pēcpusdienas bezsakars
http://www.satori.lv/?src=raksts&ho=J&item=2181&st=35Apjausma, ka visa daba ir kopā ar cilvēku veido vienu veselumu. Ka jebkurai dzīvai radībai ir tikpat lielas tiesības kā cilvēkam.
nez.... ļaujot pārējai dzīvajai radībai netraucētu eksistenci vai cilvēks pats sevi neievedīs postā? Iemācamies pārtikt no materiāliem, kas nav dabas izcelsmes, jo to patērēt vairs nedrīkst. Iemācamies ēst mēģenē audzētu tomātu uz plastmasa koka imitācijas galdiem, valkāt sintētisku kokvilnu, vakarā pabarot elektronisku sunīti.
Vai savos centienos pasargāt apkārtējo dabu, viņš neieslīgs vēl lielākā atšķirtībā no tās. Bet viss ir loģiski un likumsakarīgi. Ja mēs nevaram nepatērēt un vēlamies tomēr saglabāt kaut kādas dabas paliekas, tad jāiemācas apkārtni no sevis pasargāt, jāiemācas izolēties.
... un brīdī, kad visa pasaule maksās miljardus par jūras līmeņa saglabāšanu esošajā līmenī, sapratīs, ka jāatbrīvo visi ieslodzītie dzīvnieki, nobučos kārtējo aibo paaudzi, bet ne pa īstam... nobučos drošā vidē, elektrisku signālu kairinātā smadzenes krokā, kur līdzīgi sapnim smaidīsi, bet jau labāk, jo varēsi tajā ieaicināt citu lietotāju, varēsi ceļot un atsaukties uz nu jau par tālu leģendu kļuvušo austrumnieku garīgo attīstību, uz astrāļu lidošanu un nirvānu. Sak, ja paši lidot nespējam, ļausim vadīt tiem, kas prot...
eof
21.3.07 10:32
kad ap ausīm kņud adatiņas aiz pārguruma uzņemt skaņu informāciju, arī mūziku. Kad acis atsakās vairs uzņemt visu vizuālo, sevišķi dizaina studijas. Prāts stāsta, ka jūtas kā pēc aborta, izgrebts tukšs. Un iekša prasa pēc pārdzīvojuma, tad Ingmars Bergmans būs pašā laikā.
Cries and whispers
Lēnām izgrebj sirdi laukā, izmasē, izspiež un ieliek atpakaļ. Iespiež pārdzīvojumu, atgriež dzīvē un uzrunā.
Dvēseles anatomija un psiholoģiskais terors pret skatītāju, bet viegli jau nav jābūt, neviens nesolīja
6.3.07 23:19
apsienam virvi ap potītēm, katram savs virves gals, bantītē un stingri. Tad vilksim uz savu pusi, lēnām un ar prieku, raupjš brezenta maiss sakļausies ap mums visiem, virve izvīta ap maisa galu lēnām sasien to kopā, citi vēl steigs laukā, bet mēs pastiepjam to stingrāk un gals jau ciet, vēl pēdējais izspurdz laukā pa spraudziņu, vienīgie mēs palikām, nekustīgi silueti brezenta apkļauti, tumsā taustoties, meklējot un neredzot. Tikai saucām, tā ir māksla. Un teicām sevi par māksliniekiem.
20.2.07 09:46
Valoda pārplūst no balsta uz balstu, neredzamas sakarības un sajūtamas saites. Zaļi dzeltenām lencēm pārsiets no viena uz otru. Balsī izteiktsi vārdi pārtop rakstu zīmēs un top struktūra kādam vienotam elpojošam organismam. Valoda, vārdi, intonācijas un kustības, kameras virzība un attiecības. Vēl nesaproti, kas tas ir, kamēr nav ieraudzīts viss kopīgais veselums. Kādēļ ir tā, ka kustīgās bildes jēga ir sajūtas, kas izdzīvotas jau pirms gada vai diviem, tagad ir tikai atbalsis, pēcgarša un ar prātu analizējami ceļarāži un attāluma mērītāji.
Kā netēsts sajūtu koks pamazām pielauzts, noplēsts, ieēvelēts un noslīpēts atklājas un līdz pienāk brīdis, kad iekšā viss vārās, jo nevar vairs saprast, kā līdz tam tiki, ka visas mīklas daļas neparedzēti saplūst kā iepriekš nomērītas. Tomēr zinu jau laicīgi, ka līdz rītdienai noplaks, un tā arī ir, jau šodien meklē tālāku attīstību, kur tālāk var pietuvināties meklētajam, tās mazās skudriņas, bailīgās no analītiskā prāta lukturīša, klusums un vīraks mans draugs. Tomēr ideja stāv tik attālu no reāli iegūstamā, mūžīgā spolēšana.
Te arī ir, šodiena atskrēja, klusi ietīta un pieklusināta kā dispansera izolators, patīkami mīksti un saudzējoši, tomēr nepaglāba no ikrīta sastapšanās pārsteiguma, nosēšanās uz aukstā betona kontrastam vakardienas dzikrstelēm
29.1.07 16:17
Nāvessods viduslaikos ir ikdienišķa parādība, viscienījamākais tā veids ir galvas nociršana ar zobenu, ko parasti piespriež muižniekiem. Visbiežāk kā soda mēru piemēro kāršanu, parasti zagļiem un laupītājiem. Burvjus, ķecerus un dedzinātājus parasti sadedzina; naudas viltotājiem lej rīklē izkausētu svinu; sazvērniekus soda ar pagarinātu sodu - vai nu pamazām nocērt pa loceklim, vai arī sarausta ar zirgiem. Par medīšanu svešos īpašumos nocērt roku, eksistē arī pārkāpumi, par kuriem izdur acis. Vecāku slepkavam dzīvam izgriež sirdi no krūtīm. Par dažādiem miesas bojājumiem parasti jāmaksā noteikta naudas summa, kas ir atšķirīga katras kārtas pārstāvjiem. Viens no visbiežākajiem pārkāpumiem ir izvarošanas, kas bieži notiek arī grupveidā, tomēr šo pārkāpumu pārāk bargi nesoda, jo tas pat tiek uzskatīts par sava veida pierādījumu tam, ka puisis beidzot ir kļuvis par īstu vīrieti. Savādāk ir tad, ja izvaro kādu augstdzimušu sievieti. Viduslaikos tiesā arī dzīvniekus, piemēram, Francijā, Orleānā pakārta kāda cūka, kas saplosījusi zīdaini, kā arī sadedzināts kāds gailis kā "velna pilns", jo viņš izdējis olu.
24.1.07 09:18
hms, šizets
redzēju, kā cilēkos izplatās kāda dīvaina parādība. Gadās, ka galva nokrīt no pleciem ar visu kaklu. To vietā starp pleciem paliek tikai paliels ānusveidīgs caurums, kas ļauj ķermenim funkcionēt, sūc iekšā gaisu un bāž barību. Blakus pienākušais edgars stāsta, ka noskatījies gandrīz visas simts filmas, bet tomēr tajās pornenēs iebraukt visgrūtāk
22.1.07 09:49
transports uz ielas,
tanslācija pie sienas,
tansformators uz stūra
tanzistors un jūra...
tikai otrās brīvdienas vakarā atgriežas brīvības sajūta, vēl pirms senčiks kaklā iekāris kādu tarkšķošu mehānismu vecā vefa izmēros, uz kura mazs, smalks stieplīšu mehānisms izloka sarkanas gumijsa trubiņu jautājuma zīmē.
- Saki kādu apgalvojumu, pie nepareizas atbildes jautājuma zīme izlieksies par nulli, pie pareizas - par divnieku.
Un kad tēli pārtop par asinīs izmērktiem šausmeklīšiem un kāds no viņiem kā dzenis ar nazi dur līdz pleca kaulam, vairākas reizes, dīvaini sapnī sajust sāpes un sen nav gadījies sevi apzināti no tā modināt ...
viens nolupis transparents
vai pa ielu trends, trends...
17.1.07 16:57
lai atcerētos... un tik bieži zemapziņai patīk bēgt. No kā es bēgu?
( ... tālāk ... )
16.1.07 12:48
Pelēcīgs miets pazībējis gar acīm, brūnganām bārkstīm aizsedz skatienu. Un vēl tie dīvainie brūnie veidojumi pie sienmām, nav īsti saprotams, kādēļ priekštelpā kāds stāv, nekad neredzēts un mēs sarunājamies it kā seni draugi, tik skaidri redzams, bet atcerēties nevar.
Pārāk daudz filozofijas aiz vienkārša skaistuma, pārāk sarežģīti pateikt "skaists". Te viens, te otrs, katram sakāmais.
Dažreiz stāvi maliņā un vēro, cik lieliski kāds ripina puņķīšus un liekas, jā, forši, gribētos tā mācēt, bet mierini ar domu, ka ir taču lietas, ko varētu iemācīties, katram taču sava sfēra. Tikai vakar rakstot, kāds kukainīts pieķērās aiz apziņas rievas un iečukstēja "Vai tas ir tavs darbs, tas īstais?". Mēģinam atgriesties pieturas punktā, bet vairs jau nav, paņēma līdz un tine beigusies.
Mūždien tā mugura neliek mieru.
Kā gribās atcerēties sapņus.
Bet tie atkal un atkal pazūd vēl pirms tiec līdz brokastu maizei.
Memento mori?
Un kādēļ tas viss ir jāparedz kādai svešai acij? Vienmēr pieķer sevi pie domas, ka to lasīs. Jau gandrīz no visa liekā ir tikts vaļā. Paliec tikai pats, sevis esence. Eksistence. Nē prom kaut kādas eksistenciālistu muļķības. Tā notiek ar katru, kas zaudē saiti ar sevi, īsto sevi, tiec izmests tukšuma mēslainē. Pasaule nav trula, Nolana kungs, tikai cilvēki.
Un lielākā daļa tādu paliks, bet kas par to, izskatās, ka drīz jau pa īstam modē nāks ekoloģiskums, veģetārisms un pārējie jaukumi tad arī lielākā daļa pārmetīsies un dzīvosim skaisti un veselīgi.
Jā par klasificēšanu, viss ir vienkārši. Neļaut klasifikācijai ietekmēt rīcību, tomēr, lai vai kāda tā būs, to varēs noklasificēt.
11.1.07 09:58
Tārpi in my house. Pavisam burtiskā nozīmē. God save my soul
31.12.06 15:10
soulseekā čatā...
(15:00) [impetuouslist] HAPPY NEW YEAR FROM IMPETUOUSLIST IN AUSTRALIA
Vēste no nākotnes. Mazie globalizācijas prieki. Vai es jūs pazīstu?
28.12.06 23:10 - Sculpting in time
It is obvious that art cannot teach anyone anything, since in four thousand years humanity has learnt nothing at all.
[...]
In any case it is perfectly clear that the goal for all art - unless of course it is aimed at the 'consumer', like a salable commodity - is to explain to the artist himself and to those around him what man lives for, what is the meaning of his existence. To explain to people the reason for their appearance on this planet; or if not to explain, at the least to pose the question.
( ... tālāk ... )
26.12.06 22:55
ielas laternas atspīdums griestos vēro mani guļam uz muguras. Un es to. Nāciet tuvāk, droši, paneļi, sienas, aizsedziet acis, ielieniet ausīs, nāsīs, visur. Lai nav, lai smadzeņu trokšņi dārd, nekas vairāk. Trīs mandarīna daiviņas, tumši zaļa guaša, queen un nedaudz miglains skatiens, atmiņu plauktos tiem būs kas kopīgs. Jā, es piekritu, un vai tiešām var būt, ka tev tik viegli bija, cik mierīgi vaibsti ...
16.12.06 22:45
klausos kārām ausīm, bet prasās pierakstīt. Kamdēļ stāsti to visu? Pārstāj, nesaprotu teikto, bet gribu, un nesapratīšu kamēr pats tam visam cauri neiziešu. Bet paldies, ka pagriezi pierastas lietas no neredzētas puses. IR, ir tik daudz lielisku cilvēku, mazu mūzikas lādīšu, visus gribās, ar visiem būt... vienas frontes cīnītāji ienaidnieka aizmugurē. Pārāk banāli, bet jā. Skatu savu plaukstu, liekas tukša, bet nav. Vēl desmitiem citu gājēju plaukstas šai pat mirklī nogūlušas manējā. Simtiem, tūkstošiem. Nekas nav miris, nekur nav jālido, ir tikai jāpameklē.
Es atgriezīšos šeit, zināšu, ka nav citas vietas, kur vērts palikt, atgriezīšos pie tā paša egļu meža, kas vējā šūpojas kā vecas, nesteidzīgas simtgadu tantiņas, klusē kādu mīklu. Mūžgudrās paver svārka maliņu, laid tik iekšā, aizpildi nepiedzīvotā robus. Koka zvanu skaņas vējā un aicinoši meža vārti pa kalnu lejā, viss man tik dzīvs, ka teju sataustīju. Lai jau pagaidām ir kurpju kaste sašņorēta notekūdeņu krastā, tas pirmais solis, varbūt ne pēdējais.
28.11.06 13:33 - mazāk strādāt vajag
aga: Tu nu gan sataisījies ēst! Cik tev tas maksāja?
mī, nopētījis čeku: 256 santīmus...