lai atcerētos... un tik bieži zemapziņai patīk bēgt. No kā es bēgu?





Tumšas, mitras kapenes vai alas, klejotāju meklējumu vieta. Bez gribas. Kāds mūs ved pa ejām, uz augšu, pa labi, vienmēr tālāk, dažreiz atkal redzētās vietās, mēs tikai apskatam, viscaur labirinti.

Kā tā gaisma šeit nonāk? Dažviet izzagusies caur klints spraugām.

Kaut kas aizķer manu uzmanību, mazs caurums man priekšā, lūka izcirsta sienā, izļurkājušās akmens kāpnītes ved lejā, kāda ugunīga gaisma aicina.

Iespraucos, šaura eja, pakāpieni ļurgājas, svārstās, pa vidu daži koka bluķīši, kāds mēģinājis labot. Vēss vējš pūš sējā. Trepes iet pusaplī un beidzas taisni milzīgas krāsns mutē, patreiz tā ir ciet, bet pietuvojies sajutu tās svelošo karstumu. Vadītājs, mūsu raganīgais rūķis raibu lupatu kleitā trepju augšgalā mani sauc.

"Ja tu zinātu cik daudz briesmīgus nāves gadījumus tev šeit varētu izstāstīt."

Uz rokām izrāpies, ļauju citiem atsvešināties no manis. Kaut ko nepareizu izdarījis.

Te jauna kambara galā saules gaisma, daži paklīst, te esmu pie izejas, te atkal mani pārnesuši dziļāk iekšā, Rūķis traki dancodams, kaut ko skaļi runādams, it kā deklamēdams, aiztenterē jautrā solī prom no manis līdz skatienam paliek maza kukainīša lielumā, vienmēr mainīdams savu krāsu.

Atkal citur, te gaisma, ārpuse, saule. Stepe apkkārt, dzeltenīgi pelēks sausums. Koku drupas, saēsto zaru rokas. Tikai ūdens ceļš apakšā. Upe, milzīga upe.

"Sekot upei, priekšā būs jūra, brīvība." Upe liekas tālu apakšā, bet nelidoju. Kā visu telpu piepildošs apjoms, virzos.

Atkal doma "jāseko upes tecei nevis pret to", un griežu atpakaļ. Bet priekšā taču pils, un upe ietek nāves jūrā. Pagaršoju upes ūdeni, sāļāks par okeānu.
Un atkal griežu apkkārt.

Milzīga koka sakne upes vidū izaugusi seko tecei, redzu to priekšā, cik acis rāda, redzu nākam no mugurpuses. Atspēriens pret sakni, augšā, lejā.

Nekur tu netiksi, mēs esam jau tur, kur tu vēl būsi! Mūsējie ir itinvisur!

Sakne man apakšā sāk izdalīt mazas laiviņas, simtiem, pat tūkstošiem. Viss saknes tilpums pārtapis par kara laiviņām. Zaļām vai zilām, viegli caurspīdīgām, bez formām, bez faktūras, kā trafareti.

Jau priekšā jūra, drīz to sasniegšu. Bet ne īsta jūra, arī ar robežu, ar savu sienu.
Sienu kurā ir logs, parasts pakešu logs, parastā bloku mājas sienā. Esmu gulējis? Ieraušos gultā, kaut ko gaidot. Kāds bija jāsagaida. Zanda? Ak dies, ko viņa te dara? Viņa ienāk, vēlīgas rokas viņu satver, plauksta slīd pa muguru meklējot prieka punktiņus, aizslīd pa mugurkaulu aiz biksēm. Skūpsti, glāsti, noslīdējuši, sasteigti. Sauss. Saraustīts. Nodevības sajūta. Bezspecībā. Viņa nav pārstājusi runāt kopš ienāca. Ar ko? Ar bērniem? Nepamanīju, divi deviņgadīgi - brālis un māsa. Roka atraujas, nepieklājīgi.

Strauji uzraušos no gultas, atceros, ka pirms pils jau šeit biju, tas tikai sapnis, pirms tā Zanda arī bija, arī bija iekāre, sasteigtība un nepiepildītas kustības un glāsti. Pie loga skatos atkal, pie tā paša, skatiens zemāk, balkoni. Tas pa kreisi, mans? Vecāku? Radinieku? Pazīstams, bet tāls, raibs, ar vilnas drēbēm, suņa deķi, rakstiem, visādiem atkritumiem pieliets.

Tas pa labi - Noras, pīts krēsls, virsū koka grābekļi, pīts galds. Viss pazīstams. Nezinu, bet jūtu.
Bumbiņa pa roku virpinās, pat ne bumbiņa, kāds lupatiņu mistrojums, bet ciets. Kādam jāiemet, kurā balkonā? Vecāku vai Noras? Roka šūpojas izliekusies pa logu un bumbiņa atlaižas virs Noras balkona, tur arī pazūd.

Kaut kas mainījies, kāds sprādziens? Vai tikai būs? Bet te jau uz ielas ar citiem skrienu. Gaisā kāds nemiers. Pelēkzilas sienas ieskauj ielu, virziens tikai viens, sekoju baram, drupas no gaisa, elektrizēta elpa, iela sadalās. Nu saprotu, policija ir pēc mums. Lielās ielas gals ir noslēgts, arī pa labi vedošā mazā iela ar policiju aizbarikādēta. Nav izejas, skrienu atvērtās durvīs, kāds restorāns. Liekos pēc mežoņa, viesmīles spiedzienā aizsedz sejas ar dvieļiem un paplātēm. Ļaudis smalkās ādās pie galdiņiem mierā, bet neizpratnē sastinguši noraugās. Zaļais grīdas samts, cauri ēdamzālei, aizkari pie logiem, zaķīši no šķīvjiem. Atkal spiedzieni, nākamā zāle, durvis, palūkojos laukā, tur arī priekšā policija, atpakaļ restorānā, uz nākamo zāli, cauri tai, dienesta telpas. Atkal ārā, parks, gaišs un zaļš, koki un krūmi, kaut kur pavīd policijas zilie krekli, skrējiens uz krūmiem, pamanīts. Mainu virzienu, iespraucos krūmu biezoknī, sasaucieni,

"Viņš ir krūmos, visi uz šejieni."

Priekšā ūdens kanāls, lecu ar vienu domu - ienirt, bet izrādās dziļums līdz jostas vietai. Maļos pa ūdeni, šķersām pāri sēru vītols līdz ūdens virsmai,iekšā slēpnī, uzrausties dubļainā krastā. Bet te atkal viņi. Jau jūtu nāk nogurums, domas par padošanos. Tuvojos dolumītu sienai, kas uzcelta ap kādu priedi, uzkāpju uz sienas līdz augstākajam punktam. Te arī palieku, viens bērns jāpastumj malā, kaut kur redzēts puika. Saskrien zilkrekli man apkārt un ķeras pie kājām, tik atspārdīties pretī. Bet jau ir beigas, nav jēgas. Viss.

Viens no viņiem pienāk pie manis sēžam kādā telpā, nopratināšanas krēslē.

Kāpēc tu to darīji? Kāpēc tu bēgi? Nekāda sprādziena nebija. Nebija īstu ložu. Tas viss bija apmācības. Spēle. Muļķības.

Bet kāpēc es jūs tagad redzu nāvi sološiem šaujamiem kā no šļūtenes lejam gaisā trasējošas lodes?