Valoda pārplūst no balsta uz balstu, neredzamas sakarības un sajūtamas saites. Zaļi dzeltenām lencēm pārsiets no viena uz otru. Balsī izteiktsi vārdi pārtop rakstu zīmēs un top struktūra kādam vienotam elpojošam organismam. Valoda, vārdi, intonācijas un kustības, kameras virzība un attiecības. Vēl nesaproti, kas tas ir, kamēr nav ieraudzīts viss kopīgais veselums. Kādēļ ir tā, ka kustīgās bildes jēga ir sajūtas, kas izdzīvotas jau pirms gada vai diviem, tagad ir tikai atbalsis, pēcgarša un ar prātu analizējami ceļarāži un attāluma mērītāji.
Kā netēsts sajūtu koks pamazām pielauzts, noplēsts, ieēvelēts un noslīpēts atklājas un līdz pienāk brīdis, kad iekšā viss vārās, jo nevar vairs saprast, kā līdz tam tiki, ka visas mīklas daļas neparedzēti saplūst kā iepriekš nomērītas. Tomēr zinu jau laicīgi, ka līdz rītdienai noplaks, un tā arī ir, jau šodien meklē tālāku attīstību, kur tālāk var pietuvināties meklētajam, tās mazās skudriņas, bailīgās no analītiskā prāta lukturīša, klusums un vīraks mans draugs. Tomēr ideja stāv tik attālu no reāli iegūstamā, mūžīgā spolēšana.
Te arī ir, šodiena atskrēja, klusi ietīta un pieklusināta kā dispansera izolators, patīkami mīksti un saudzējoši, tomēr nepaglāba no ikrīta sastapšanās pārsteiguma, nosēšanās uz aukstā betona kontrastam vakardienas dzikrstelēm