Kā tu kārtosi manu māju? Kur liksi savas zāģu skaidu kastes? Gaiši gaismas pielieti laukumi kā no bērnības atmiņām iejaucas sarunā un kājas sakrustojis pašūpinu te uz vienu pusi, te uz otru. Skatiens griestos kur, loga kontūras iezīmē vasarīgas saules rūtiņas. Pilnīgi dzeltena saules pielieta istaba, brūnu grīdu, dzeltenām tapetēm, mēbeles siltos toņos, tas viens mirklis man nekad nepazudīs.
Satrauktais ūdens ieaijā svinīgo ēku tēlus un man ļauts vērot krasta radīto tiltiņu starp debesīm augšā un debesīm apakšā. Abas īstas, tomēr nē. Un pa vidu jau līdz katrai vīlītei izlaizītās ielas, viss tik nepatīkami pazīstams, bet ko nu par to, jau simt gadu atpakaļ izmelta tēma. Un visiem tā virsū nāk vienādi un visus pārsteidz vienā veidā.
Tualetes spoguļa augšējā stūrī ik pa piecām sekundēm kāds klikšķis, kā ieslēgtu gaismu blakus telpā, slēdz un slēdz, un slēdz un katru reizi jauna doma. Klikt. Gaisma.
Kādā neparastā satvērienā ar rokām, kas pirmo reizi pasniedzas pretī. Uz audekla uztrieptas pretkrāsas. Haoss, kas uzmanīgākam skatītājam raisa izbrīnu par klājumu, krāsu saujaukumu, attiecībām, iemesliem un sekām. Tas ir dzīvs, tas kust un dejo, pats par sevi, ārpus telpas, manī, prātā, itin visur, kur vien tiek. Un tad pa īstam liek nopozicionēt sevi nevis attiecībā pret pasauli, bet gan attiecībā pret kādu mazāku, bet koncentrētāku pasaules attēlojumu, kopsavilkumu.
Plaši vētraina, saasināti piesardzīga, izraibināti sašvīkota. Jā, paņemu rokā spilgti zaļo zīmuli un sāku vilkt pa apli, stingri un ātri, tik uz apli, apli, apli, mākons te, krūms še, vēl kaut ko? lūk sauls, dzeltens suns, zaļš kaķis, oranžs, oranžs un sarkans, švīka vien, otra, visas pāri. Sarkani putni ķērc dzeltenās balsīs uz oranžīgām tirgus tantēm, un zila, zila jūra, šššš, tikai sargi to visu, kāds atnāks un visu pārkrāsos...
Cinisms var pieslēgties un pārstrīpot pāri visu iepriekšdomāto, tomēr neļaujās tas, ko pats sev uzskati par patiesu savas uztveres reprodukciju. Un sajūtas nemaldina, vismaz šodien, tagad, šai mirklī. Vismaz par tevi