outcast's journal

26.11.06 11:49 - hmm

looser - zaudētājs; lusores (lat.) - spēlētājs

• ir ko teikt

23.11.06 22:08

... viņi ar mammu brauc uz tirgu pārdot žāvētas zivis. Lai no rīta nokļūtu Āgenskalnā, no Ragaciema jāizbrauc vakarā. Zirdziņš pajūgu velk lēni. Ceļā visa nakts. Lai puika aizmidzis neizkristu no ratiem, mamma viņu sev piesien pie mēteļa pogas. Zvaigžņota debess virs galvas, un pilnīga drošība.

Ir pavasaris, un es varu Oldziņu pavadīt līdz mājām. Viņa dzīvoja tālāk no pilsētas. Es viņu uz riteņa vedu, un tas paliek uz mūžu. Tāds brauciens uz mūžu paliek. Gabaliņu no mājas jāapstājas, jānoskatās, kā viņa aiziet viena pati mājās. Cīrulītis dzied augstu gaisā. Tas arī uz mūžu paliek. Un jasmīni arī paliek. Pie skolas tas milzīgais jasmīnu krūms ziedēja. Un vēl tā fotografēšanās uz skolas beigšanu. Kurš ar kuru, kā nu sagadās, kuram ar kuru kopā būt.

Nenoteikta bija
Imants Ziedonis
Nora Ikstena

• ir ko teikt

20.11.06 11:17

katrs acu mirkšķinājiens atdala katru domu, kuru tu domā, katru jaunu uztveres objektu. Tāpēc labi aktieri kameras priekšā kontrolē arī to. Tāpēc sarunājoties ar cilvēku var nojaust, kur ceļo viņa domas

• 1 teica
• ir ko teikt

20.11.06 11:11

kādos brīžos, kad citas dienas notikumi ir pārplūduši pāri un prāts vēl drudžainā saspringumā visu aptver, pamosties, ka neviena doma neiet pēc adresāta, un vairs nevari operēt kā normāls ikdienas homo sapists un izfunktierēt, ka lai vakarā būtu paēdis, pa dienu kaut kas jāsagrabina kādā pašapkalpošanās lielumveikalā, kad aktīvā vai pasīvā iztēle nav no svara, jo viss tāpat saiet vienā putrā, vienā katlā, kad atskaties tumšajā koridorī, vai kāds neizsmērēs tavas garlaikotās smadzenes pa pretējo sienu, kad atlaid pats sevi pārāk garā pavadiņā un vieglāk pārvietoties nekam nepieskaroties, jo liekas sabruks tas kāršu namiņš galvā, tad saproti... nē, neko nesaproti, tikai ceri, ka sajūta nekad nebeigsies un viemēr spēsi noslēpties no cirkuļu lietiem, no vektoru mākoņiem. Viss ir tik patīkami subjektīvs un atsvešināts

• ir ko teikt

16.11.06 14:38 - viela pārdomām

divas disonanses... programmēt klausoties Mocartu un domāt scenāriju klausoties kaut ko no "brand new, same old", viena par otru izteiktāka

• ir ko teikt

10.11.06 09:51

mājās audzētas fotogrāfijas...mmmm, kā gribās aizmirst garlaicīgos digitalizācijas priekus un darīt to pēc sentēvu metodēm. 5 stundas vienai filmiņai no sākuma līdz beigām, tad gribot negribot, katra bilde pieķeras sirdij

• ir ko teikt

7.11.06 16:48 - ...

Fitter happier more productive comfortable not drinking too much
Regular exercise at the gym 3 days a week
Getting on better with your associate employee contemporaries at ease
Eating well no more microwave dinners and saturated fats
A patient better driver a safer car baby smiling in back seat
Sleeping well no bad dreams no paranoia
Careful to all animals never washing spiders down the plughole
Keep in contact with old friends, enjoy a drink now and then
Will frequently check credit at moral bank, hole in wall
Favors for favors, fond but not in love
Charity standing orders on sundays ring road supermarket
No killing moths or putting boiling water on the ants
Car wash, also on sundays, no longer afraid of the dark or midday shadows
Nothing so ridiculously teenage and desperate nothing so childish
At a better pace, slower and more calculated, no chance of escape
Now self-employed, concerned, but powerless
An empowered and informed member of society, pragmatism not idealism
Will not cry in public, less chance of illness, tires that grip in the wet
Shot of baby strapped in back seat, a good memory still cries at a good film
Still kisses with saliva, no longer empty and frantic like a cat tied to a stick
That's driven into frozen winter shit, the ability to laugh at weakness
Calm fitter, healthier and more productive a pig in a cage on antibiotics

Radiohead...

• ir ko teikt

7.11.06 16:44 - Ny Batteri

Barbwire Stapled In My Mouth That Bleeds Me
Locked In A Cage
Naked Animals Beat Me
And A Savior Knocks
An Untamed Puts In New Batteries
And Charges Once Again (X4)
We Set Off
Into The Unknow
Until We Destroy Everything And Are Dominant
Once Again (X3)
Once Again In The Back Where We Ride
Again The Barbwire
In My Mouth That Rips Up An Old Healed Wound
Have Become A Rusty Soul
The Electricity Is Gone
I Want To Cut
And Slice Myself To Death
But I Dont Have The Courage
I Rather Turn Myself Off
Im Alone Again

• ir ko teikt

7.11.06 16:42 - ...

Bright Hopes Come True
As We Walk Downtown
Smiling And Laughing Happily
Friendship And Exhaustion Collide
We Celebrate The Day
A Two Year Wait
A Distant Dream Is Born
We Eat And Drink Til Were Full
And Pay For Ourselves
With Everything We Have For The Day
We Sit Down Excited
Listen To Ourselves Play In Rhythm To The Music
No One Seems To Listen
This Is Completely Different
We Lived In Another World
Where We Were Never Invisible
A Few Days Later
We Speak Again
But The Sound Wasnt Good
We Were All In Agreement
In Agreement About Most Things
Well Do Better Next Time
This Is A Pretty Good Beginning

• ir ko teikt

6.11.06 10:33

tikai viens mirklis, ritms, kā tu samirkšķināji aci, un cautstrāvoja ideja kadra montāžai. Gandrīz vēkšpēdus apmetos no strāvas triciena, tagad jāmēģina atcerēties

• ir ko teikt

2.11.06 12:38

ārā putens tāds pats kā manā galvā. Nesaskaitāms domu virpulis. Mēneša laika aiztecējuši miljons notikumu, bet nespēju sarindot loģiskā secībā. Atmiņas aiztek neizgaršotas un paliek tikai apziņa, ka kaut kas noteikti notiek un kaut kas noteikti notiks

• ir ko teikt

1.11.06 10:55

pārsteidz, cik tālu valodā var ieiet vārdu brendošana... ka procesoru var saukt par roku (ir tādi ARM) vai arī par Spēka PC... latviets būdams paskatīties savā "Pilsonis" pulkstenī, atsvaidzināties ar "Aptumsums" košļeni un ar "Āmuru" aizbraukt uz tikšanos, tieši ar "Āmuru", kaut gan "Lai top" (FIAT) un "Ripo" (Volvo) arī nebija nekādas vainas, bet stils paliek stils, un tie vairs nav angļu vārdi...
Varbūt tāpēc, ka tieši angliski runājošās valstis ir vistālāk attīstījušas globālus zīmolus un tie jau bezmaz gadsimta garumā katram angliski runājošam bērnam tiek mācīti un nostādīti blakus ikdienas sugas vārdiem un mums iekš lv trūkst šādu piemēru, laikam tikai pārtikā var atrast kaut ko no sērijas "saldējumus buča", gan jau arī lv drīz paspīdēs ar savām pērlēm

...gandrīz aizmirsu par axe reklāmas taglainu "Cirvja efekts" :)

• ir ko teikt

29.10.06 19:42 - ...

Ar katru šūnu jūtu. Jūtu, kā īzkūst radītā vērtība miljonu pikseļos, leijeros un enkoderos. Kādreiz māksla varēja tikt definētā, kā pagodinājums dabai, kā apsiprinājums pasaulei, ar līdzekļiem, kas tev doti... tagad? ... masturbēšana spoguļa priekšā, noliegums, nihilisms vēl joprojām ir modē. Milzīgās putras filtrēšana un jaunu kombināciju meklēšana jau sen atrastām patiesībām. Strupceļš. Cilvēka garīgā izaugsme netiek līdzi iespēju attīstībai. Tāpēc tārpi adītās šallītēs mākslinieciski onanē un mēs applaudējam. Pa to laiku esmu iemests tur kur esmu, ar iespējām, kas man dotas un varbūt daļa tā paša nolieguma izpaužās caur to visu, ko daru...

To ir grūti aptvert, cik daudz spēj saražot 6 miljardi iedzīvotāju gada laikā. Pēc statistikas pagājušā gada laikā vien tika izdotas 7000 pilnmetrāžas filmas (īsfilmu ciparu nemaz negribu zināt). Un cik ir pārējo mākslas mēdiju? Cik vispār ir novirzienu?
Kāpēc vispār kaut kas jārada, jāveido? Tā ir radīšanas nepieciešamība pati par sevi. Tā ir rakāšanās savos tēlos, savos labirintos, sevis iepazīšana, vides iepazīšana, cilvēku apzināšana. Savstarpēja iedarbība ar ārpasauli. Tas ir process, kas sagādā baudu, dažkārt arī rezultāts.

Man nav ticības pateikt kaut ko jaunu, izkliegt kādu vispārēju patiesību vai vēl ko tamlīdzīgi jau nodrāztu, kas būtu kaut kādā ziņā vērtīgs. Lielākoties, es to daru sevis pēc, kaut gan priecājos, ja ir arī cilvēki, kas izprot kaut ko no manis veidotā - tie drebuļi, kas tevi pārņem, kad sēdi pārpildītā kinoteātrī un skaties savu filmu uz lielā ekrāna ir neaprakstāmi.
Filma uz tapetes? Fotografēšana neskatoties objektīvā? Man nav nekādu pretenziju uz sevis radītā augstāku statusu.

Vienā pusē ir kaut kādu ideālu sataustīšanas mēģinājumi, bet otrā - apziņa, ka viss ir pakļauts zūdībai. Filma uz tapetes ir tieši tur, kur esmu es - pa vidu. Līdz ar vēl pus pasaules.

Vai zeķu mazgāšanu tu uzskati par mākslas aktu? Dzīvē jāpārvērš par vienu lielu mākslas darbu? Kāpēc tev liekas, ka tev izdevies atrast kādu augstāku, vispārēju patiesību, kuras vārdā nu var liet samazgas uz visu, ko redzi? Vai zaķa bildēšana virtuvē nav tik pat smieklīga, no tava skatu punkta raugoties?
Kaut kas priekšā saka, ka atbilde ir daudz īsāka un būtu vienkāršāk neko nerakstīt vai iemest vienu "Cik viens cilvēks var cepties?!" izsaucienu....

• 1 teica
• ir ko teikt

21.10.06 06:16

Vai mērķis attaisno līdzekļus? Iespējams. Bet kas attaisno mērķi? Uz šo jautājumu, ko vēsturiskā doma atstāj neatbildētu, protests atbild: līdzekļi

Albērs Kamī
Dumpīgais cilvēks

• ir ko teikt

17.10.06 10:53

laiks, nepiederība pie happy people sabiedrības un dvēsele, tas viss atjaukts ar pārāk lielu nicinājuma devu. Nezinu kas beigās sanāks, bet no konveijera var izripot kaut kas interesants

• 3 teica
• ir ko teikt

4.10.06 18:47

nez, vai ir kāda video apstrādes programma, kurā būtu pieejams efekts "Saturs" vai varbūt tā sinonīms "Jēga". Noderētu... visu efektu un bezgaldaudzo iespēju priekšā noreibst galva un pēc vairāku stundu spēlēsanās jau esi aizmirsis, ko vispār gribēji pastāstīt. Ta nu atkal jāņem rokā vecais labais papīrs un zīmulis un jāizdomā domas no sākuma līdz galam...

• 1 teica
• ir ko teikt

3.10.06 10:34

Nav iedvesmas? Kas tās pa muļķībām? Kas tā tāda vispār ir?

(c) Grūbe

• ir ko teikt

3.10.06 10:22

var meklēt jaunus jāņtārpiņus, kas izklaidēs nogurušos. Bet var arī mēģināt ieskatīties tur, tajā tumsā, kur pats nekad neesi bijis. Kaut mēģināt... un kāpēc gan tā liekas par tumsu?

• ir ko teikt

28.9.06 12:39

divi datori sacenšas dūkšanas dziesmā, tumbiņās pie kājām savu sāpi izraud portishead, pa grīdu izsēti visvisādi diski, vadi visos stūros, kamera tur, kamera šeit, uz galda divas klaviatūras, divas peles un bez piecām minūtēm divi monitori, vairs tēju nav kur nolikt. Istaba pamazām sāk pārvērsties par zirnekļa ūķi... mēnesi neskūta bārda un liekas jau kuņģis bija sācis niķoties. Vēl tikai jāiemācas tīt pašam savus tīklus un rāpot pa sienām ... čššššš

• ir ko teikt

26.9.06 10:49 - Jacques Tati - Mon Oncle

tiešām reti gadās redzēt tik pozitīvas, dzīvesprieka pilnas filmas. Nekas pat īsti nenotiek, bet sajūta pēc noskatīšanās kā pēc tikšanās ar senu, labu draugu - silta. Un humors... laikmetu nevis izsmej, bet sirsnīgi pasmaida. Dažbrīd pat paliek sērīgi par cilvēku, kuram nav vietas mūsdienu pasaulē
un kopš 1958. gada neko tā nav zaudējusi

• ir ko teikt