outcast's journal
Jaunākais
25.9.06 22:56
kultūras un patēriņa kanalizācijas sistēmas posms. Sistēma, kas cirkulē pa riņķi...
jau sen, bet tikuntā nepatīk tā sajūta
24.9.06 21:05
atnāca jauns mails no hansabankas
subj: Ielugums ekskursijai 'Manas majas'- Purvciems, Plavnieki, Mezciems
kur ir mans vemjamais toverītis?
20.9.06 15:07 - ak māsiņ :)
- Nevaru skaļi runāt. Vai tu esi Skaipā?
- Nē, esmu darbā...
18.9.06 12:16
debeskrāsas trīslogu inkubators, izlīmēts ar mākoņtapetēm, kāri skatās uz pagalma pusi savām taisnstūrī stāvošajām acīm. Stāvs mājas tēls. Izlocītas sienu līnijas taisnleņķa pagriezienā, robotām palodzēm, gatavas lēkšāt virs ielu laternām. Es pats jau vēl savākšu savus darba papīrus, bet mani līdzsabiedrotie dažus stāvus zemāk, asfalta līmenī tā arī netiks uz priekšu, paliks un gaidīs, kamēr izlocīto līniju žalūziju ienaidnieki aizsniegsies līdz viņiem. Tikmēr skaitīs ierūsējušo metāla stieņu ņirboņu gar acīm, kā cietumnieka sargs ar alumīnija krūzīti vilkdams pa kameras restēm. Skat kā smej sejā...
Es ļāvu viņam tikt laukā, un viss, ko viņš iesāka, bija ķerties pie veciem niķiem, atkal likdams virsū savas netīrās ķetnas bezkrāsas pakaušiem.
Gaidīšu, varbūt man nekad nesanāks ielēkt tajā pašā vilcienā un noskatīties uz jums no otras puses, bet ne jau atsēšanās pie finiša taisnes mani interesē šajā brīdī. Drīzāk tas ceļš, sajust akmeņu sprēgāšanu zem sarkanajām kedām pie katra soļa, ar kuru spaidu zemes ceļus. Oļi pa gaisu, bet mans prāts un sapņi vēl joprojām iezemēti.
Vairāki cilvēki man apkārt pagrūž pareizajāa virzienā, iedod kādu ceļa zīmi, iepūš vēju ausī un noskatās ar zīmīgu aci. Man patīk, kad ir kāds ceļa biedrs, un sirdi silda, ja nav vienam jātriecas pret bangām. Tomēr diezgan bieži šī sajūta aizklīst un atkal paliec viens ar savām iedomām, lai turpinātu parasto tālākatsvešināšanos...
Mani mīļie būvējuši gaisa balonu bet tikuši pie veca padomju ledusskapja. Skaists jau ir, no vienas puses. Vismaz turpina jau gadsimtiem ilgo siltuma apriti, dzesē vienā pusē un silda otrā. Bet tomēr tas nav tas, kas bija jūsu rasējumos, kurus sildījāt un berzāt, dzēšgumiju krikučiem izslaucītiem pa lielo galdu, abi sapņojāt. Labāk ledusskapis blakus nekā gaisa balons palaists vējā. Bet es gribu cerēt. Pamats jau ir, manā vietā vecāki jau nogājuši to ceļa gabalu, kuru citiem varbūt vajadzētu veikt no nulles. Citi atkal ir priekšā, visi kaut kur skrienam, neviens nekur neskatās, nekur nepapmetās. Kamēr mazi. Vēlāk. Tādās dīvainās vietās. Kādā kartona kastē ar siltinātām sienām vai tilta arkā ar diviem televizoriem, pa vienam katrai ieejai. Ir meži, kurus apgūt, bet tikai pēc kārtas.
Neaizmirsti par mājas lapu, kas spētu kaut nedaudz līdzināties prāta iekšējai uzbūvei, kas neaprobežotu cilvēku uzbūves tradicionālajos trīpunktu plānos. Lapa, kurā viss notiekošais ir savā starpā saistīts - notikumi, domas, atmiņas, bildes, video, vide, pagātne un nākotne. Laiks un telpa apvienoti vienuviet. Sasieti kūlīšos un salikti dažādos plauktos, izsijāšanai, apēšanai nākamjos gados.
17.9.06 18:20
klusas pusdienas ģimenes vidū, cīnoties par makaroniem un pēdejo sardeles gabaliņu, vienīgais toksnis nezkāpēc ir mušu dūkšana un dauzīšanās pret loga rūti, kuras netīŗumus skaisti izgaismo pusdienu saule. Kāpēc klusums? Tāpēc, ka laukos nav televizora!
ai, tomēr tēvam sagribējas saradīt kādu troksni... grabulīti žvadzinot un ar kāju piesitot ritmu mēģina iekarot skatītāju ovācijas. Šodienas piedāvājumā "Tā es tevi mīlēšu"... nedaudz spocīgi, kaut gan smaids nepazūd ne no manas, ne Agneses sejas
13.9.06 10:14 - aizķērāš
I get paid while they starve
In the streets
Visa cards, VIP
Wash away and use you as a fan
Starving these children
And i change the channel
You know me, i'm Mr.Nice
You know me I survive at any price
So it seems i'm the devil's son
Lick it, wet it, you like it, you let it
Lick it, wet it, touch it, take your turn
On somedays, together we can learn
Wash my soul, wash my soul, wash my soul
11.9.06 17:39 - špukt
vajag nosaukt iztikas minimumu. Ko? Iztikas mini-mumu? minī mumū? Tāds ārī īr?
bet demoralizētā domāšana un izdomātā morāle koncentrējas ap koncentriski veidotiem iepirkumu centriem. vai galerijām? vai iepirkumu muzejiem? pārdotiem festivāliem? kreatīviem heppeningiem? performancēm? foršiņš iegriezums, stilīgs locījums ...nominatīvs - stils, ģenitīvs - stila, ko? - stilu,ar ko - ar stilu iestilot stilā, stil! foršiņa māksliņa... eof, pakakāju
6.9.06 12:45 - ...
mūsējo darbarūķu telpa strādā ar ātrumu 30 peles klikšķi minūtē... kaut kur tālumā bubina nervozs grāmatvedis, bet klusums dārd, ka ausis krīt ciet
5.9.06 13:37
vai kādreiz ir mēģināts atvērt ausis? Mēģināt saklausīt pilnīgi visas skaņas vienlaicīgi, kuras apņem uz ielas. Pavēro uztveri, normāli dzīvojoties tu nekad pa īstam nespēsi koncentrēties uz katru visām skaņām vienlaicīgi, apziņas apstrādei nokļūst tikai kādi konkrēti, iepriekš izvēlēti trokšņi... lapu čalas kokos, lietus piles, soļi, kāda saruna, durvju čīkstēšana.. viss kopā veido ikdienas troksni. Bet pamēģini atšķetināt šo haosu... pieaudzē datu caurlaidspēju, pamēģini staigājot sastrēgumstundās pa Rīgas centru, bet tad ievērosi, ka vairs neesi spējīgs uztvert vizuālo un kustību informāciju un eksperiments beigsies kāda staba vai pretimnācēja apkampienos...
25.8.06 19:41
mmm, brīnišķīgā nepacietīgās gaidīšanas sajūta... adatiņas, adatiņas, varētu novilcināt. Laikam mazohisms
25.8.06 19:26
Tikko lietus, bet plaušās iesūktais gaiss nu licis saprast, ka itin nekas nav mainījies ... atkal vecais labais “Ko posī!?” un nekur nesaprasts skaties, rokas noplāti nesapratnē, ko esmu izdarījis? kas jums nepatīk? smilšains taks evolucionē mani posmā mājas-darbs-mājas uz caurumainajiem elpvadiem, trīcošo tējas tasīti un visu pārējo, par ko raksta gudros žurnālos, cilvēcība ir sasmalcināta, kāds radījums ir sagriezts un izkaisīts pa visu telpu, ķer, ko vari, reku zobs! Bet, zi, ir arī ārpuse, tur savējie, visi kopā bijām, kopā turējāmies, jo savādāk nevarēja, sava pagale jādedzina un jāglābj no ziemas aukstās elpas. Bet arī tā bija tikai viena seja, ziema dzēsa sveci, vasara deva vasku. Tur viss vibrēja vienā ritmā, viss saprotams un skaidrs, un arī es tur kaut kur iemetos un atradu sev blakus zvirbuli, tīru un nenošmulētu, skurināja savas pūkainās spalvas, bet nebaidījās, nebija naidnieku, nebija konkurentu, klientu vai sāncenšu, nebija karjeras, sociālo un visu pārējo kāpņu, bija tikai cilts. Tagad tas viss ir zudis, gan ziema, gan vasara. Mēs to esam uzvarējuši, salējuši mucās un bākās, krāsnīs un mapēs, salocījuši un izmetuši, dažreiz pārstrādājuši, bet visbiežāk pārdevuši. Esam palikuši tikai mēs, bet ak dies, cik daudz, atkal jau viens uzskrēja virsū, piedodiet, palaidīsiet? es jau te stāvēju, drīkst? paldies... Nu aukstums nāk no mūsu vidus, jāmēģina sadzirdēt vienam otru, jāaptur otra, mugurā mestā vientulība un izmisums... mana ēna. nē tava, tev vispār nav,. nekāp virsū. izej laukā. izejam parunāt? negribi parunāt? klaču? nē negribu. Tikai būt viens, varbūt tikai pasēdi blakus, bet nerunā, klusu, šššš ... vai redzi to saulrietu? Tieši to saulrietu! Kādreiz tur biju, tur mēs smējām par cilvēkiem, kas vēro mūsu pusi, sastingušu smaidu sejā, izlijuši savās cisās, glāžainām acīm, lēnām top akli, tai saulrietā bija man kāds draugs ... arī šajās caurumainajās dienās viņš dažreiz atgriežas, lēkā pa tikko sakritušām peļķēm, debesu caurumiem asfaltā, un met līkumus sasutušām miesām, ietītām lietussargos, met aizvien, bet tie tik taisni iet kā gājuši. Bez līkumiem, bez liekā, bez zudumiem... arī man viņš mēdz uzmest kādu līkumu, aplaistīt ar kādu peļķi, sak, skaties augstāk... bet tagad? tagad klīstu un meklēju kādu pūlī iemaisītu vārnu kājiņu vai smaida vaibstu...
-Ko posī?!
1.8.06 10:27
Spēcīgas iztēles brīdī, kad prāts, kā Šellijs saka, ir kā dziestoša ogle, tas, kas es biju, kļūst tas, kas es esmu un kādam man iespējams kļūt. Tā nākotnē, pagātnes māsā, es varēšu redzēt pats sevi, kā es te tagad sēžu, bet tikai kā tā atmiņu, kāds es būšu tad.
Dž.Džoiss
Uliss
31.7.06 13:45 - vasaras plenērs
tomēr laika sprīdī, kas mērāms vienā nedēļā iespējams ietilpināt tik, tik daudz. Notikumi, kā pa mēnesi, kad katrs nākamais aizbīda visu iepriekšējo tālas pagātnes miglā. Iepazīti lieliski cilvēki, tik daudz, cik pa gadu rokās nesakrīt... zaļie pauguri un vecie šķūņi, pamestās mājas un bezzobainas pārdevējas, smejoši bērni, saullēkts skatu tornī, draugi, prieki un adrenalīns, viss, kas dzerams un pīpējams (kur nu bez tā :) ) ... viss lielais, neizmērāmais krāsu jūklis nosēžas un pieliek vēl vienu kultūras slāņa milimetru iekšējās pasaules drupām
4.7.06 11:55
interesanti, atkal un atkal redzēt kā savijas notikumu pavedieni. Tikai pēc kāda laika sāc šķetināt vaļā pīnītes un izseko notikumu plūsmu no beigām uz sākumu un atceries, kā šajā vai tajā vietā ir gājusi doma, te pievilkt, te pieturēt, te no visa spēka... atlaist vaļā un tad ar strinkšķi pārraut un atkal sasiet, un tā pavisam neapzināti uzzīmē karti, kuras autors nemaz neesi un jūties kā tramvaja pasažieris ar skatu pret aizgājušo, priecājies par tramvaja uzzīmētajām sliedēm smiltīs
16.6.06 10:18
Pārāk bieži aizmirstas sīkie pavedieni, kas kustina un notur dzīvību, pārāk bieži tie pārtrūkst un tad tu karājies kaut kur starp apkārt peldošajiem gaisa baloniem, nesatricināmiem savos augstumos. Bet neliegšos, aci priecē tas gaismu balets, kas danco pats sev par prieku. Iekustināt tos? Tik vien vari kā pieņemt tās telpas formu, kas vēl atlikusi. Bet vai vispār ir vēl telpa, kur jau nebūtu iespiedies kāds naglotājs, pļāvējs vai ziedkopis? Pats savām acīm redzēju, kā viens no tādiem uzsūc un izspļauj šo neieņemto izplatījumu, pārvēršot banālās ziedlapiņās, kas satrunē vēl pirms cilvēka prāts tos ir skatījis.
Bet pa to laiku sabiezējušā krēslas klusumā kaut kur dun vecas koka durtiņas, kāds mēģina izkļūt ārpus sev piešķirtās ligzdiņas, nez ko iedomājas muļķa prāts. Tomēr nē, viens es te sēžu, skrandās un mēslaines smakā un tā bija mana atbalss, kas uz brīdi nospriegoja uzmanību. Tad laiks atkal pienācis un visiem spēkiem atspēries turpināšu stumt tālāk veco spoku māju paneļus, izvairīdamies no masīvo siluetu iegulšanas apziņā. Saņēmis pēdējos spēkus, izcīnīšu mazu gaismas spraudziņu un pamanīšu, ka ir vēl tas otrs, kas stumj durvis ciet no otras puses. Bet pēc sejas viņš uz mata kā es
3.4.06 10:24 - šonakt
saulrieta sārtumā iekrāsots okeāns laužas manā drošajā patvertnē, kas atgādina vecās ķengaraga mājas piektā stāva lodžiju. Bet tās nav mājas, tās ir slazdā iedzīta dzīvnieka sajūtas. Bezgalīgs skaistums tur priekšā, ārā, tikai ārpus lodžijas netieku, jo nepārvaru instinktu bailes nelaisties ūdenī...
bet te pie rokas uzrodas fotoaparāts un protams, šis skats ir jānobildē!
Iečekoju jauno fīču - objektīvā visi ķermeņi apvilkti ar sārtu kontūrlīniju, un ar vienas pogas spiedienu varu pabīdīt vai vispār izņemt no kadra jebkuru no redzamajiem objektiem, akmeni, tālumā esošu augstsprieguma līnijas stabu. Te kadrā, kaut kur aiz balkona malas izlien mammas seja, kuru es, ne mirkli nevilcinoties, ar pāris podziņspiedieniem aizbīdu aiz kadra. Kadrs gatavs
bet jūtu ūdens līmenis sāk celties, uz akmeņiem, kuriem tikko sēdēju, vairs nav droši, jāpaceļas nedaudz augstāk, tuvāk lodžijas griestiem, jau apakšējo akmeņu muguras pazūd zem ūdens. Un tālumā kaut kāda dīvaina paskata zivtiņas, plaukstas lielumā, labi nobarojušās, dancodamas pa ūdens virsmu, netraucēdamas viļņoto spoguli, rāpjas jau uz akmeņiem. Te man viens no tiem dīvainajiem radījumiem sēž jau uz akmens, kurā gribēju patverties, tik tuvu to saskatu, kā dzērumā, kad nespēju sakoncentrēt skatienu uz tuviem objektiem un tie dubultojas. Ievēroju, ka zivis nevis peldēja, bet pārvietojās pa ūdens virsmu neskaitāmu, tievu kukaiņkājiņu paceltas, un tad nu viens man dancoja priekšā ņirbinādams savas kājeles. Mēģinu ar ašu rokas vēzienu aiztriekt tos prom, bet tas lielākais nekustās, liekas, mana plauksta izgāja taisni tam cauri. Pietuvojos tam pavisam tuvu, nekad sapnī nekas nav redzēts tik detalizēti, katra zvīņa rotāta ar kādu hieroglifam līdzīgu zīmējumu, bezvaibstu seja izkrāsota tušas zīmējumos. Pārvarot bailes mēģinu tam pieskarties un roka iziet cauri zivs ķermenim, un ledains zāģis pāvelk tirpas man pār muguru. Nu jau skaidrs, ka sapņoju, jau gribās pamosties un mēģinu atvērt acis, bet nesanāk, roka vēlreiz mēgina taustīteis pēc zivteles... acis ciet! acis vaļā! Ārā jau gaišs...