šonakt
saulrieta sārtumā iekrāsots okeāns laužas manā drošajā patvertnē, kas atgādina vecās ķengaraga mājas piektā stāva lodžiju. Bet tās nav mājas, tās ir slazdā iedzīta dzīvnieka sajūtas. Bezgalīgs skaistums tur priekšā, ārā, tikai ārpus lodžijas netieku, jo nepārvaru instinktu bailes nelaisties ūdenī...
bet te pie rokas uzrodas fotoaparāts un protams, šis skats ir jānobildē!
Iečekoju jauno fīču - objektīvā visi ķermeņi apvilkti ar sārtu kontūrlīniju, un ar vienas pogas spiedienu varu pabīdīt vai vispār izņemt no kadra jebkuru no redzamajiem objektiem, akmeni, tālumā esošu augstsprieguma līnijas stabu. Te kadrā, kaut kur aiz balkona malas izlien mammas seja, kuru es, ne mirkli nevilcinoties, ar pāris podziņspiedieniem aizbīdu aiz kadra. Kadrs gatavs
bet jūtu ūdens līmenis sāk celties, uz akmeņiem, kuriem tikko sēdēju, vairs nav droši, jāpaceļas nedaudz augstāk, tuvāk lodžijas griestiem, jau apakšējo akmeņu muguras pazūd zem ūdens. Un tālumā kaut kāda dīvaina paskata zivtiņas, plaukstas lielumā, labi nobarojušās, dancodamas pa ūdens virsmu, netraucēdamas viļņoto spoguli, rāpjas jau uz akmeņiem. Te man viens no tiem dīvainajiem radījumiem sēž jau uz akmens, kurā gribēju patverties, tik tuvu to saskatu, kā dzērumā, kad nespēju sakoncentrēt skatienu uz tuviem objektiem un tie dubultojas. Ievēroju, ka zivis nevis peldēja, bet pārvietojās pa ūdens virsmu neskaitāmu, tievu kukaiņkājiņu paceltas, un tad nu viens man dancoja priekšā ņirbinādams savas kājeles. Mēģinu ar ašu rokas vēzienu aiztriekt tos prom, bet tas lielākais nekustās, liekas, mana plauksta izgāja taisni tam cauri. Pietuvojos tam pavisam tuvu, nekad sapnī nekas nav redzēts tik detalizēti, katra zvīņa rotāta ar kādu hieroglifam līdzīgu zīmējumu, bezvaibstu seja izkrāsota tušas zīmējumos. Pārvarot bailes mēģinu tam pieskarties un roka iziet cauri zivs ķermenim, un ledains zāģis pāvelk tirpas man pār muguru. Nu jau skaidrs, ka sapņoju, jau gribās pamosties un mēģinu atvērt acis, bet nesanāk, roka vēlreiz mēgina taustīteis pēc zivteles... acis ciet! acis vaļā! Ārā jau gaišs...