Pārāk bieži aizmirstas sīkie pavedieni, kas kustina un notur dzīvību, pārāk bieži tie pārtrūkst un tad tu karājies kaut kur starp apkārt peldošajiem gaisa baloniem, nesatricināmiem savos augstumos. Bet neliegšos, aci priecē tas gaismu balets, kas danco pats sev par prieku. Iekustināt tos? Tik vien vari kā pieņemt tās telpas formu, kas vēl atlikusi. Bet vai vispār ir vēl telpa, kur jau nebūtu iespiedies kāds naglotājs, pļāvējs vai ziedkopis? Pats savām acīm redzēju, kā viens no tādiem uzsūc un izspļauj šo neieņemto izplatījumu, pārvēršot banālās ziedlapiņās, kas satrunē vēl pirms cilvēka prāts tos ir skatījis.
Bet pa to laiku sabiezējušā krēslas klusumā kaut kur dun vecas koka durtiņas, kāds mēģina izkļūt ārpus sev piešķirtās ligzdiņas, nez ko iedomājas muļķa prāts. Tomēr nē, viens es te sēžu, skrandās un mēslaines smakā un tā bija mana atbalss, kas uz brīdi nospriegoja uzmanību. Tad laiks atkal pienācis un visiem spēkiem atspēries turpināšu stumt tālāk veco spoku māju paneļus, izvairīdamies no masīvo siluetu iegulšanas apziņā. Saņēmis pēdējos spēkus, izcīnīšu mazu gaismas spraudziņu un pamanīšu, ka ir vēl tas otrs, kas stumj durvis ciet no otras puses. Bet pēc sejas viņš uz mata kā es