Tikko lietus, bet plaušās iesūktais gaiss nu licis saprast, ka itin nekas nav mainījies ... atkal vecais labais “Ko posī!?” un nekur nesaprasts skaties, rokas noplāti nesapratnē, ko esmu izdarījis? kas jums nepatīk? smilšains taks evolucionē mani posmā mājas-darbs-mājas uz caurumainajiem elpvadiem, trīcošo tējas tasīti un visu pārējo, par ko raksta gudros žurnālos, cilvēcība ir sasmalcināta, kāds radījums ir sagriezts un izkaisīts pa visu telpu, ķer, ko vari, reku zobs! Bet, zi, ir arī ārpuse, tur savējie, visi kopā bijām, kopā turējāmies, jo savādāk nevarēja, sava pagale jādedzina un jāglābj no ziemas aukstās elpas. Bet arī tā bija tikai viena seja, ziema dzēsa sveci, vasara deva vasku. Tur viss vibrēja vienā ritmā, viss saprotams un skaidrs, un arī es tur kaut kur iemetos un atradu sev blakus zvirbuli, tīru un nenošmulētu, skurināja savas pūkainās spalvas, bet nebaidījās, nebija naidnieku, nebija konkurentu, klientu vai sāncenšu, nebija karjeras, sociālo un visu pārējo kāpņu, bija tikai cilts. Tagad tas viss ir zudis, gan ziema, gan vasara. Mēs to esam uzvarējuši, salējuši mucās un bākās, krāsnīs un mapēs, salocījuši un izmetuši, dažreiz pārstrādājuši, bet visbiežāk pārdevuši. Esam palikuši tikai mēs, bet ak dies, cik daudz, atkal jau viens uzskrēja virsū, piedodiet, palaidīsiet? es jau te stāvēju, drīkst? paldies... Nu aukstums nāk no mūsu vidus, jāmēģina sadzirdēt vienam otru, jāaptur otra, mugurā mestā vientulība un izmisums... mana ēna. nē tava, tev vispār nav,. nekāp virsū. izej laukā. izejam parunāt? negribi parunāt? klaču? nē negribu. Tikai būt viens, varbūt tikai pasēdi blakus, bet nerunā, klusu, šššš ... vai redzi to saulrietu? Tieši to saulrietu! Kādreiz tur biju, tur mēs smējām par cilvēkiem, kas vēro mūsu pusi, sastingušu smaidu sejā, izlijuši savās cisās, glāžainām acīm, lēnām top akli, tai saulrietā bija man kāds draugs ... arī šajās caurumainajās dienās viņš dažreiz atgriežas, lēkā pa tikko sakritušām peļķēm, debesu caurumiem asfaltā, un met līkumus sasutušām miesām, ietītām lietussargos, met aizvien, bet tie tik taisni iet kā gājuši. Bez līkumiem, bez liekā, bez zudumiem... arī man viņš mēdz uzmest kādu līkumu, aplaistīt ar kādu peļķi, sak, skaties augstāk... bet tagad? tagad klīstu un meklēju kādu pūlī iemaisītu vārnu kājiņu vai smaida vaibstu...
-Ko posī?!