kādos brīžos, kad citas dienas notikumi ir pārplūduši pāri un prāts vēl drudžainā saspringumā visu aptver, pamosties, ka neviena doma neiet pēc adresāta, un vairs nevari operēt kā normāls ikdienas homo sapists un izfunktierēt, ka lai vakarā būtu paēdis, pa dienu kaut kas jāsagrabina kādā pašapkalpošanās lielumveikalā, kad aktīvā vai pasīvā iztēle nav no svara, jo viss tāpat saiet vienā putrā, vienā katlā, kad atskaties tumšajā koridorī, vai kāds neizsmērēs tavas garlaikotās smadzenes pa pretējo sienu, kad atlaid pats sevi pārāk garā pavadiņā un vieglāk pārvietoties nekam nepieskaroties, jo liekas sabruks tas kāršu namiņš galvā, tad saproti... nē, neko nesaproti, tikai ceri, ka sajūta nekad nebeigsies un viemēr spēsi noslēpties no cirkuļu lietiem, no vektoru mākoņiem. Viss ir tik patīkami subjektīvs un atsvešināts