- Kas tev kait?
- Hmmm, zāles pļavēji šeit vēl nav bijuši, paskat cik tukša zāle. Gluda un līdzena, vēl pat nav iekārtots. Kā parkets, priežu mizas. Ko tu teici?
- Kas ar tevi ir? Neesmu tevī redzējusi tik vienaldzīgu skatienu. Kas noticis?
- Liekas esmu iemanījies pārvarēt mākoņu līniju. Laikam arī no malas redzams. Tagad jau varu, virzīt savas domas gan uz iekšu, gan uz āru, kad gribu mainīt virzienu kā pašam gribas.
- Nesaprotu, ko tu tur runā...
- Pilnīgi dzirdu klikšķi kā notiek pārslēgšanās. Skaties, paskaties man acīs. Var to redzēt? Par spoguli to taču sauc. Nejūti? Skaties, manis vairs nav, klikt, esmu.
- Tagad, speciāli skatoties? Nē, neko neredzu, āksts, man sākt par tevi uztraukties?
- Tikai nebaksti mani, kad neesmu šeit, esmu nepasargāts kā mārīte apmesta uz muguras. Zini, kas man tikko pieleca, kas nepatīk.
- Nu, nu. Es, kad zobojos par tevi?
- Tas ir biedējoši, ka cilvēks uz svešu izjūtu izpausmi var pateikt "jauki, man patīk, man vispār patīk šādas lietas", piemīlīgā balstiņā, pieskaitot savu būtni kādai nedefinētai inteliģentu grupai. Un nav spējīgi nolaisties zem mākoņiem cita iemesla dēļ, kā tikai lai paslimotu.
- Tātad par mani, ja?
- Tas nav tevī, tas ir tik bieži, kad redzu to apkārt, bet tevī tas nav.
- Atkal tik sarežģīti jāizsakās. Mietpilsoņus mēģini aprakstīt?
- Nē, negribu, tas varbūt tikai maza izpausme, kas kaut ko liecina par cilvēka iekšieni, kas man vēl nav aptverama. Par cilvēkiem, kas mīl skaistus izteicienus, drošus attālumus un sērijveida estētiku, varbūt.
- Nu tad tie paši vien ir
- Nē, nē, tas ir pārāk vienkārši