imaginēju, ka esmu kāda pavecāka dāmiņa, materializēju savu rīta dušu, brokastu kafiju un lūpu krāsošanu pretīgi sarkanā tonī, un smaržas, jā patiesi, ārā laiciņš labs un saulains, vairāk smaržas, jā vēl, vēl vairāk, šeit, tur, zem ausīm, aiz padusēm, bet vēl tač līdz vakaram jāpietiek, tad vēl uz rokām un piedurknēm, un vēl tad tur... un ejot uz savu 9.00 darbu iziešu ka es cauri vērmanītim acis iepriecēt un dvēsli ielīksmot...

bļe un šīm smaržu fabrikām jālavierē cauri un jāsamazina ieelpotais gaiss līdz minimumam, un vemt gribas, jo pavasara dabiskās smaržas ir dead