Pelēcīgs miets pazībējis gar acīm, brūnganām bārkstīm aizsedz skatienu. Un vēl tie dīvainie brūnie veidojumi pie sienmām, nav īsti saprotams, kādēļ priekštelpā kāds stāv, nekad neredzēts un mēs sarunājamies it kā seni draugi, tik skaidri redzams, bet atcerēties nevar.
Pārāk daudz filozofijas aiz vienkārša skaistuma, pārāk sarežģīti pateikt "skaists". Te viens, te otrs, katram sakāmais.
Dažreiz stāvi maliņā un vēro, cik lieliski kāds ripina puņķīšus un liekas, jā, forši, gribētos tā mācēt, bet mierini ar domu, ka ir taču lietas, ko varētu iemācīties, katram taču sava sfēra. Tikai vakar rakstot, kāds kukainīts pieķērās aiz apziņas rievas un iečukstēja "Vai tas ir tavs darbs, tas īstais?". Mēģinam atgriesties pieturas punktā, bet vairs jau nav, paņēma līdz un tine beigusies.
Mūždien tā mugura neliek mieru.
Kā gribās atcerēties sapņus.
Bet tie atkal un atkal pazūd vēl pirms tiec līdz brokastu maizei.
Memento mori?
Un kādēļ tas viss ir jāparedz kādai svešai acij? Vienmēr pieķer sevi pie domas, ka to lasīs. Jau gandrīz no visa liekā ir tikts vaļā. Paliec tikai pats, sevis esence. Eksistence. Nē prom kaut kādas eksistenciālistu muļķības. Tā notiek ar katru, kas zaudē saiti ar sevi, īsto sevi, tiec izmests tukšuma mēslainē. Pasaule nav trula, Nolana kungs, tikai cilvēki.
Un lielākā daļa tādu paliks, bet kas par to, izskatās, ka drīz jau pa īstam modē nāks ekoloģiskums, veģetārisms un pārējie jaukumi tad arī lielākā daļa pārmetīsies un dzīvosim skaisti un veselīgi.
Jā par klasificēšanu, viss ir vienkārši. Neļaut klasifikācijai ietekmēt rīcību, tomēr, lai vai kāda tā būs, to varēs noklasificēt.