apsienam virvi ap potītēm, katram savs virves gals, bantītē un stingri. Tad vilksim uz savu pusi, lēnām un ar prieku, raupjš brezenta maiss sakļausies ap mums visiem, virve izvīta ap maisa galu lēnām sasien to kopā, citi vēl steigs laukā, bet mēs pastiepjam to stingrāk un gals jau ciet, vēl pēdējais izspurdz laukā pa spraudziņu, vienīgie mēs palikām, nekustīgi silueti brezenta apkļauti, tumsā taustoties, meklējot un neredzot. Tikai saucām, tā ir māksla. Un teicām sevi par māksliniekiem.