klausos kārām ausīm, bet prasās pierakstīt. Kamdēļ stāsti to visu? Pārstāj, nesaprotu teikto, bet gribu, un nesapratīšu kamēr pats tam visam cauri neiziešu. Bet paldies, ka pagriezi pierastas lietas no neredzētas puses. IR, ir tik daudz lielisku cilvēku, mazu mūzikas lādīšu, visus gribās, ar visiem būt... vienas frontes cīnītāji ienaidnieka aizmugurē. Pārāk banāli, bet jā. Skatu savu plaukstu, liekas tukša, bet nav. Vēl desmitiem citu gājēju plaukstas šai pat mirklī nogūlušas manējā. Simtiem, tūkstošiem. Nekas nav miris, nekur nav jālido, ir tikai jāpameklē.
Es atgriezīšos šeit, zināšu, ka nav citas vietas, kur vērts palikt, atgriezīšos pie tā paša egļu meža, kas vējā šūpojas kā vecas, nesteidzīgas simtgadu tantiņas, klusē kādu mīklu. Mūžgudrās paver svārka maliņu, laid tik iekšā, aizpildi nepiedzīvotā robus. Koka zvanu skaņas vējā un aicinoši meža vārti pa kalnu lejā, viss man tik dzīvs, ka teju sataustīju. Lai jau pagaidām ir kurpju kaste sašņorēta notekūdeņu krastā, tas pirmais solis, varbūt ne pēdējais.