sīcis šodien mazgāja man matus un muguru. jāsaka, pat ļoti profesionāli priekš četrgadīgā ar pavisam nelielu darba praksi. atcerējos, cik ļoti man patika tētim matus mazgāt. un viņš arī ļāva, lai es tur ņemos ar piecpadsmit šampūniem, taisu virpuļus un vagas, piramīdas un upes, līdz kamēr vannā ūdens jau atdzisis, bet tas nekas.

tikko novēlēju veseļoties. lai gan godīgāk būtu bijis teikt - izbaudi. dažkārt nav nekā patīkamāka, kā būt nedaudz sasirgušam. nopietni apsveru tuvākajā laikā šo prieku izbaudīt arī pati. diemžēl, augustā laikam nepagūšu. vēl tik daudz ko man gribētos pagūt augustā. ar tādu degsmi, it kā septembrī apritētu liktenīga robeža.
savādi, ka neaprit. rīt pilna diena ar neko. labi, ka vakarā jāspēlē eglē. bet kādēļ liekas, ka par spīti priekam, ko man tas sagādās, es, pa baronielu mājās ejot, jutīšos tukša un nogurusi.

upd. pat ja man dzīvē pietrūkst kāda prieka, viņa man tīri dāsni piedāvā dažādus surogātproduktus. pagaidu prieciņus. tikko sirsnīgi sasmējos. jo tikpat dziļi un sirsnīgi iztēlodamās rītdienu, gribēju rakstāmo pabeigt ar "walk me home". izklausījās pēc dziesmas nosaukuma, tādēļ iegūglēju. youtube kā pirmo izmeta balts uz zila rakstītās lirikas, kaut vai dziedi līdzi un, tētiņ, nezinu dziesmu, bet tik tiešām varētu gaudot līdzi sajūsmā par negaidīto saskaņu. dziesma kā 15 gadīgs skuķēns, salda un naiva. kā sevi no malas ieraudzīt.
un sasmējos. patiešām godīgi, ne tikai par sevi, bet ar sevi smējos kopā.
upd. dup. dup. starp citu, arī pie pagājušā ieraksta man beigās ienāca prātā frāze angliski, kas izklausījās pēc dziesmas nosaukuma. un arī toreiz, tā bija dziesma, kuru neatminos dzirdējusi, bet kas savā banānā tekstā tīri labi atbilda noskaņojumam. you left me sore. stilīga dziesma, starp citu. Todd Rundgren.

tajos brīžos, kad liekas, ka dzīve nenotiek ar mani. un tā šķiet tieši tad, kad viņa notiek visstraujāk. tad es atkāpjos no brīža un tā, ko tajā gribētu darīt. jo galu galā, varēs taču uzlikt vēlreiz no sākuma, pagriezt skaļāk un tad. varēs taču repeat one, līdz kamēr būšu izdomājusi visu kā nākas. un tad varēs?

sūra pēcgarša saldam vakaram. bet varbūt tā jābūt.

tikko pieķēru sevi izmantojam skype čata logu kā twitteri. sajutos nelāgi. ja manu domu translāciju var lasīt visi un neviens, tas šķiet daudz pieņemamāk, nekā uzgrūst to visu tikai vienam cilvēkam, kuram turklāt ir daudz mazāka izvēle nelasīt, jo adrese ir konkrēta un pastnieks pienes pie durvīm paciņu pret parakstu.
es cibā rakstu tikai tad, kad man ir ko teikt, bet nav neviena, kas to varētu uzklausīt. ne jau ka pavisam neviena. tikai tā, ka nav viena, kuram tobrīd gribētu, atļautos vai uzdrīkstētos stāties priekšā atbildei, ko nevaru paredzēt. tā, savukārt, šķiet visbiežāk ir tad, kad jūtos nedroša par sevi. pierakstot domas, kuras pēc laika tiesā neaizstāvētu arī es pati, varu priecāties vismaz par to, kā tas izskatās ierāmētā lodziņā ekrānā. ekrānā nonāk tikai svarīgi cilvēki. tāpat kā grāmatas tiek iespiestas svarīgas lietas. un durvīs var iespiest pirkstu. vai kāju.
bet tad atkal. man visticamāk nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē mīlestība, ja vienīgais, par ko es domāju pēc tās ilgojoties ir - kā man gan gribas tikt uzklausītai. ne jau tikai tad, kad, nakts vidū saskatījusies filmas, savā nogurumā atsvešinos no dzīves tik tālu, ka man uz makšķerāķa sāk rādīties dzīves aksiomas. nedz arī pieskāriens vai vakariņas uz pannas. fiziska uzklausīšana neizsmeltu aku. zini, kā tas būtu - dzīvot pilnībā uzklausītai. tas būtu dzīvot ar sajūtu, ka vesela brigāde spēcīgu ugunsdzēsēju, nostiepuši tīklu, seko man ik zem soļa un es nekad nevarētu nokrist tā pa īstam. nekad līdz lejai.
zaudēt ticību cilvēkiem ir vienkārši. bet pat tam, kurš tic mirstīgā cilvēka spējām, būtu jāapdomā, ka tāda uzklausīšana, iespējams, nav pa spēkam nevienam.
kur būt uzklausītam tomēr ir augstākais pēc kā ilgojos, tur jādod vieta kam lielākam un augstākam. un ja viņš būtu miris, te es viņu izdomātu. lai nekristu līdz lejai. un tieši tas viņu tur pie dzīvības. un mani.


tikai viena problēma. ja es cilvēkus turpināšu salīdzināt ar to, kas dzīvo palīdzot izdzīvot man, te varētu arī nebūt itin neviena, kas šķistu noenkurošanās cienīgs.
šo vajag vienkārši pieņemt kā neapgāžamu patiesību, kurā tādēļ triekties vairs nav vērts un jāiet apkārt? vai tomēr kāda daļa ideālisma drīkst palikt pa nakti. nu lūdzu, mammu, ārā jau ir tumšs un viņai būs bail iet vienai mājās..

par to, kādēļ uz viena grābekļa kāpju vairrākkārt un kādēļ, lai es nezaudētu interesi, visam jābūt par mani - tai sērijai režisors vēl nav atrasts.

vēl man ir videokastīte - It's moving, it's touching. Youtube ir pilns ar video, kas nav tāpat vien. Tie ir video, kuriem grūti noticēt. Tos jāskatās pa vienam. Kā filmas. Nopietnajā dziļurbumā. Neatkārtojami. Kā banāns ar gurķiem. Vai sīpoli ar šokolādi. Mīla izbrīnā. No pirmā skatiena.

un vēl es gribu palikt savā sestā stāva dzīvoklī. tik daudz viņa dēļ ir elsts un stenēts. tas vieno.
un debesis zilas. var pat redzēt.

man gribas alu šovakar un randiņu rīt.
vienkāršāk nevar.

vispār man nevajadzētu skatīties to seriālu. es acīmredzot tik spēcīgi identificējos, ka tas nevarētu būt diez ko veselīgi.

skatos aliju makbīlu un spēlēju vingrinājumus. man ir mācību surdīne, tādēļ kaimiņi nesūdzēsies, nē. kad ir melodijas, tad vingrinājumu pārtraucu, lai spēlētu tām līdzi. domāju par brīžiem, kuros liekas, ka citi dzīvo manu dzīvi. kad divi cilvēki nelielu laika posmā man vaicā "vai tad tu arī negrasies mainīt skolu". nē, līdz šim nebija ienācis prātā tādu variantu apdomāt. tagad, protams, apdomāju. šobrīd vēl izdomāju, ka negrasos gan. bet ja man ko tādu pajautās vēl divi cilvēki, varbūt izdomāšu, ka tomēr vajag. citāda, bet tāpat dīvaina sajūta ir uzzinot ko jau iepriekš nojaustu. tabuliņā pie kritērijiem "considerable as a good wife material" kāds var salikt diezgan daudz ķeksīšu. varbūtības teorija, tie ir tikai teorētiski kāsīši būrīšos, bet, kad tā vairs nav tikai nojauta par varbūtību.. kad tā ir jau zināšana par varbūtību, tad viss uzreiz citās krāsās rādās. un, jā, tas mani tracina. tra ci na. tā ir tā vieta komiksu žurnālā, kur man ir mikijpeles ausis un es rakstu vēstuli - mīļais Sīrupiņ, kā tas nākas, ka visādas foršas meitenes, kas man patiesībā ļoti patīk, man pēkšņi vairs nepatīk, jo esmu atjautusi, ka arī viņām tajā tabulā sanāk ķeksīši un varbūt pat tikpat daudz, cik man. (sievietes zālē paģībst) ja. es vispār esmu apveltīta ar diezgan lielu spēju sevi pieņemt un mīlēt. tas glābj manu ādu. pretējā gadījumā es jau sen būtu no sevis izšķīrusies vai vismaz iesniegusi prasību tiesā. galu galā es nevaru dzīvot kopā ar tādu, kurai vajag būt vienīgajai un labākajai, lai justos droši un spētu kaut ko darīt. (nevaru, jo man vajag būt vien.. un la...) nevaru ar tādu, kas ir no greizsirdīgo sugas. un vēl mazāk ar tādu, kura ir greizsirdīga bez pamata. fanāte, nevis renāte. turklāt viņa neiet gulēt, kad ir ļoti nogurusi, bet gan sāk spēlēt ar sevi spēli - pati peru, pati žēloju. nu tra - ci - na. bet īstenībā smieklīgi. pat ļoti.
labi. man rīt no rīta ir brīvdiena. t.i. brīvrīts. es vēl nezinu, ko darīšu, bet aliju makbīlu neskatīšos un tas nozīmē, ka cibā visticamāk neierakstīšu, jo te visi ieraksti sākas ar "skatos aliju makbīlu". dong.
ding dong.

skatos aliju makbīlu, lai gan patiesībā gribu lasīt piedzīvojumu romānus ar dzeltenām lapaspusēm. kaut kur kaitinoši netālu ir tā sajūta no vasarām, kad lasīju Dzimusi brīvībai vai Tigris ekspedīcija. tikai pastiept roku un te tā būtu, apvāršņa grāmatu smarža manā degunā. bet kas tev deva, tā vietā es skatos aliju makbīlu un cenšos saprast, kādēļ mani tas seriāls tik ļoti satrauca un satrauc. vientuļa emocionāli nestabila karjeras sieviete? vai tad tas ir aicinājums. vai tad draudi var būt tik vilinoši. es nevaru organizēt kaut ko lielāku par pusdienām, jo uzņemoties lielāku atbildību mani neizbēgami piemeklēs tīri fiziska vēlme atslēgties un pateikt, ka man ar to visu nav it nekādas saistības. tas nav mans haoss, mana neizdarība, tie nav mani draugi, kas ir tikpat haosā un neprasmē, cik es, man te vispār nav jāatrodas.. tādas domas es pagājušajā nedēļā gribēju domāt kukurūzas laukā, kurā (kā stāstīju sīkpuišiem dienās, kad nebija ūdens dušās, toties bija svelme), ir labirints, kas ved uz ezeru ar zilu ūdeni, baltām smiltīm un zelta zivtiņām. varbūt es esmu vienkārši nogurusi. kā citādi es drīkstētu sev likties tik neglīta kā ārēji, tā iekšēji. jo vairāk noguruma, jo mazāka ticība, ka kaut kas ir patiess.

šodien skype kā izslaucīts un arī uzrunātie neatbild. veca un nogurusi, kā krunkaina un kalsna 80 gadīga alija makbīla, aizkaitināta, ka negaiss tikai tālumā staigā, kamēr man logā vēja vietā ir lipīga bezgaisa masa, parakstījusi kontraktu par sevis nežēlošanu, es eju gulēt. un tie ir draudi. un es gribu, lai kāds pret tiem nostātos un cīnītos.

sagriez manu spilvenu
ar kājām gaisā

man naktīs zvana nu jau divi numuri (pirmais gan nav zvanījis gandrīz nedēļu). ja paceļu, tad nerunā. ja zvanu pa dienu atpakaļ, tad vai nu nav pieejams, vai arī neceļ un pēc tam nav pieejams. tas ir gļuks, paralēlās pasaules vai bīstams stalkeris?

tajā brīdī, kad nodomāju "nu kad es beidzot pieaugšu", es domāju par adekvātu izturēšanos, ja ne praktiski vienmēr, tad pēc iespējas lielākā daļā situāciju, kurās adekvāti uzvesties ir normāli.

tad arvien mazākas top šīs pieaugšanas cerības.

vakar atklājām ielu spēlēšanas sezonu. šodien turpinājām. esmu ļoti apmierināta, ja iegansts piepelnīties, man dod vairākumam akceptējamu atļauju gūt sev prieku spēlējot publiskās vietās.
un ļoti nogurusi.
un pirmās palīdzības kursos sajutu ļoti lielu atbildību, tādēļ centos pēc iespējas labāk visu iegaumēt, saprast, kā rezultātā mana galva tagad ir pilna ar realistiskām šausmu ainām ar manu, svešu un mīļu cilvēku piedalīšanos. sķorta, sķorta, tā gribas saldā, rāmas mīlestības pildītā miegā šodien pagulēt. fonu aiz loga izslēdziet un lai nenāk virsū pārgurumā ziloņos piepūtušās mušu raizes. tā man gribētos. bet es jau tāpat. un jūs visus. ļoti. ir taču. jā. tā.

No lodziņš

reiz man tā jau ir bijis. nespēju skatīties filmas. nevaru izvēlēties, neinteresē, nevaru koncentrēties, nevaru nosēdēt, nepatīk. tikai viena atšķirība - šoreiz visādi citādi jūtos nevis slikti, bet tiešām labi.
cerību, ka tāpat varētu pāriet (un uznākt) arī grāmatu nespējlasīšanas periods, gan esmu atmetusi. var jau būt, ka es vēl kādreiz lasīšu, varbūt vēl kādreiz kaut ko uzrakstīšu, bet, lai to darītu tāpat kā toreiz, ir nepieciešama tāda deva apjukuma, nesakārtotības un pašpārmetumu, kādu es vairs nevēlos izjust.

esmu atbrīvojusies no divām atkarībām.
dažas iespējams nākušas klāt, bet kurš pateiks.. vārdnīcu šodienai jau piešķir tikai rītdienas rītdienā un arī tad - tikai fragmentiņus.

*sesijas rakstāmo un taisāmo darbu sarakstā visam pievilki (well) DONE āķīši, vēl tikai specialitātē eksāmens pirms jāņiem,
*nākotnes izredzes, kuru piepildīšanās brīdī ļoti gribētos būt klāt savā dzīvē
*instinkts pabarot - viens no faktoriem, kas nodrošina prieku un tā avotu klātbūtni manā dzīvē
*diena cerību pilna darbā, kas nes gandarījumu, vakars dejās, līdz kleita kā trauku lupata jāizgriež, nakts divatā nodzer sīrupu no ķiršu kompota, rīts, saulei austot, piesēž uz baronielas trotuāra dziedāt

stūrmani, lai kāds arī būtu galamērķis, man patīk turp doties.

miegs atnāca vēlreiz

upd. gandrīz vai šķiet, ka miegam par mani ir kaut kas padomā. bet cenšos nesacerēties. lai nav pēc tam lauztās sirdis.

miegs atnāca

smiltis aiz krūštura, šodien mēģināju noindēties ar sauli.
there shall be no love on the board and it is so true, ja nevēlies pēķšņi attapties tukšā un ja zīle ir tieši tas, ko vēlies, bet medņa vietā tikpat labi varētu būt ar citi putni citos kokos.
ieziesties ar krējumu un cukuru, varbūt sanāks smilšu mīklas pīrādziņš. nāc ārā, nāc ārā.

Mūzika: bumbu spēlēt, kvasu padzerties

Izrādās, ka esmu minoritāte.

upd. aptvēru, ka izklausās kaut kā pārāk plaši un intriģējoši. lai nebūtu vilšanās - mēs kā minoritāte. latvieši. ;)

tikai tādēļ, lai spētu izdzīvot, sevi mierinu ar domu, ka iespējams vēl pēdējāks brīdis pēc pēdējā brīža, nekā bija šis. viens svarīgs darbs galā. nu tikai pārējie 6 gandrīz mazāk svarīgie. bet mazāk svarīgi tikai tādēļ, ka spiešanai sešreiz īsāks laiks atlicis.

un tagad es iešu cept gaļu, ko iemarinēju no rīta. jiihaa, rieta stundas pikniks virtuvē!

upd. no rīta iemarinēju gaļu citronsulā, sojas mērcē un piparos. saspraudu ķiplociņus iekšā. mīksta un pikanta. klāt ķīnas kāposts, tomāti ar krējumu un baziliku, pārbērti ar uzgrauzdētiem maizes kubiņiem. man Tāāā patīk ēst!

Pateicu nevis Baha Čakonu, bet Čaka Bah.. -onu izrunāt nepaspēju, jo izdzirdēju, ko saku.

nekad vēl neesmu gribējusi pulksteni ar radio, ko nolikt uz plaukta acij pa ceļam.
tagad gribu.

ļoti daudz darba. tādēļ tagad es uzzimēšu/uzrakstīšu karti. krāsainu.

man blakus būs brīvs krēsls aļņa zaķa 80 gadu jubilejkoncertā sestdien. kompānija džezā un estrādē?

es jaucu divas dažādas lietas - prieku+intrigu, ko dod komunikācija ar neikdienišķiem cilvēkiem, un iemīlēšanos. vai arī es jaucu iemīlēšanos ar mīlestību. jebkurā gadījumā, tas, ka es to ļoti labi apzinos, neko nepadara vieglāk panesamu.

tāda sajūta it kā tagad būtu nevis gandrīz jauns mēness, bet savā pilnbriedā.

sālsūdenī vārīti miežu putraimi ar skābo krējumu un grauzdētiem, sālītiem zemesriekstiem - apbrīnojami eleganti. vēl varētu kādus garšaugus varbūt vārot pievienot, bet citādi mans prieks un lepnums šovakar.

2008.gada 2.janvāris( . )

Es ļoti gribētu sev patikt.

Kaut kādā defaultā arī man ir ielikts ķeksītis pie "pēc būtības esmu labs cilvēks", bet tam pa virsu ir tik daudz citu uzslāņojumu, tik daudz mēslu virsū tam dieva vārdam, ka pārāk maz mēslu virsū tam dieva vārdam, vēl to var nojaust nedaudz, vēl nomoka nelabā smaka, vēl rocies.
Bet slinks kā maita un bailīgs, drīzāk peldēt pa virsu, ne rakties pie pamatiem, galvu mēslos iegremdēt baidās, lāpstu pacelt nav pa spēkam, kur tāds tiks, ko tāds drīkst cerēt. Tikai prātīgs būt, ar mēsliem neaptraipīt tīros, ar tīrības nojausmu nesatriekt pie mēsliem pieradušos.

Dzīvi dzīvot no dzīves atsakoties. Kur redzēts būtu kurkulis, kas ar nazi un dakšiņu ēstu.

vai pastāv dzīve pēc ticības zaudēšanas sev un cilvēkiem?
vai ir iespējams dzīvot arī tad, kad nekam vairs netici.

šodien nopirku viršus ķobītī, bet manu pārsteigumu - pēc reņģēm smird!

patīk runāt latviski. it kā pat vienalga, vai tieši latviski, bet dzimtajā valodā runājot ir daudz brīvākas rokas taisīt visādus vārdu un gramatikas trikus.
upd. kaut gan arī svešā valodā, tieši tās svešums bieži vien ļauj pateikt kaut ko ļoti tricīgu. tur gan biežāki arī trika neapzināšanās gadījumi..

atradu vēl divus citā vietā un atgriezusies pie iepriekš atrastajiem trim, sapratu, ka nemāku skaitīt un ir pieci. aizgāju labākā gaismā citās darīšanās (ne jau lai matus 'skaldītu') un, intereses pēc tomēr paņēmusi to "skaldāmo cirvi" atklāju - tur vairs nav vērts skaitīt. tā ir šķipsna.

bijušo pārcilājot ar nekad nav skaidrs, vai esmu savu dzīvi neglābjami sabojājusi vai par mata tiesu izglābusi. tik tuvu bezjēdzībai tāda pārcilāšana. un muskuļus neuzaudzē.

kā prāta un dvēseļu pētnieki skaidro "maldīgu intuīciju par cilvēkiem"?

kad radošajā aspektā sāc veidot kaverversijas pats sev, vai tad ir vērts turpināt?
vai arī - varbūt viss, ko mēs darām ir tikai kārtējā kaverversija (kaverversijai) par sevi.

klikšķi pa klikšķim aizdomājos līdz dažām ļoti senām lietām. atlaist muguru pret atzveltni un jautāt "kas tas bija?". ja būtu atbildes, varbūt zinātu arī, kur pazuda.

Mūzika: akm - saule mani mīl

ir tikai daži cilvēki, kuru sabiedrībā es nekad sev nepārmetu to, kas un kāda esmu.
mamma, tētis un brālis.
kā paplašināt šo loku. nav taču neviena cita vairs, kuru es varētu pazīt visu savu mūžu un viņš mani visu manu mūžu.

Pēdējās divās dienās esmu ļoti neveikla. Piededzinu, nometu, aizķeros, aizmirstu, aizsapņojos, sajaucu.
Bet tik viegli runāties ar cilvēkiem man nekad nav bijis. Šodien tramvajā sadūšojos uzrunāt tēta māsīcu, veikalā atdevu atpakaļ zābakus, skolā dabūju sesijas lapā parakstus no man pilnīgi svešiem pasniedzējiem, informēju kursabiedrus, mājupbraucot visu ceļu uzturēju draudzīgu sarunāšanos, lai gan šofers man vēl diezgan svešs, turklāt puisis tā neko - jebkurā citā dienā es nebūtu zinājusi, ko šajās situācijas teikt, ja arī būtu vērusi muti vaļā, tad būtu pārteikusies vienā laidā un tādēļ mocījusies ar pamatīgām garīgajām paģirām (nekādas morālās paģiras tādu misēkļu dēļ jau nesanāk.)
Ne jau, ka es šodien pārteiktos mazāk, bet tas pēkšņi mani vairs nesatrauc. Ne runājot, ne pēc tam.
Žēl tikai, ka visādi citādi es pēdējās divās dienās esmu pilnīga švamme. Un skolas rakstu darbi arī neveicas. Es varētu viņiem visiem to visu pastāstīt mutiski.

p.s. taisīju pupiņoto ar mammas sūtītajām kotletītēm, sīpoliem, ķiplokiem un baziliku. piešāvu medu. šķiet, esmu vēlreiz izgudrojusi velosipēdu, jo kāds jau noteikti ir kaut ko tik garšīgu taisījis un ierakstījis arī pavārgrāmata. kopā ar pipariem un pārrīvētu sieru.
p.p.s. es jūrmalā paradu taisīt ļoti mazas kotletes. tā kā lielas frikadeles. kad cepu mājās tādas, mamma tā kā mazliet brīnījās un, nevar saprast, varbūt pat šķobījās, kas tā tāda par niekošanos. viņa jau parasti taisa lielās. ne milzīgās, bet tās vidējās. tikko sapratu, ka arī mamma šoreiz ir uztaisījusi frikadeletes. heh. :)

šodien esmu žultaina vecene un diemžēl, pat ne nogurusi - atkrīt arī iespēja pārtraukt šīs sevis un citu paciešanas mocības, ejot gulēt.

es ar savu cibas draugu listi nekad neesmu mācējusi izveidot tās praktiskās, reālās attiecības, kuras man ļautu lūgt padomu un to arī saņemt, bet ja es iztēlojos, ka tādas attiecības man tomēr būtu, tad varbūt es teiktu kaut ko tādu -

"klau, cibas draugu liste, tu taču esi zinoša un šādā gadījumā arī daudz labāka par gūgli.
meklējam labu vietu, kur atpūsties kādiem 30 mūziķiem-pedagogiem. skatījām pirtis, bet tās, kas iekrita acī, attiecīgi bija 200-250ls ailītē un tā nav mūsu ailīte (un tās nav mūsu acis?) turklāt ļoti gribas, lai turp aizved sabiedriskais transports.
vai mēs esam ļoti izlepuši un skopi, vai varbūt tomēr..
ieteikumi patiešām ļoti gaidīti."

ok. ko tagad. laikam atliek vien sēdēt pie dobes un skatīties, vai dīgs.