From: pelnufeja	Date: 12. Aprīlis 2011 - 19:34		(Link)

Sākumā liekas, ka nē, bet ir. un ticība ar laiku atgriežas, tikai tā ir kļuvusi ciitāda, sāpīgāka, nezinu, bet citāda.

	From: orissa	Date: 12. Aprīlis 2011 - 23:28		(Link)

es teiktu, ka kļuvusi neticīgāka.

From: piii	Date: 12. Aprīlis 2011 - 19:42		(Link)

viss ir iespējams

From: augsne	Date: 12. Aprīlis 2011 - 19:58		(Link)

Es neticu, ka cilvēki, kuri turpina dzīvot, patiešām ir zaudējuši ticību.

From: piii	Date: 12. Aprīlis 2011 - 20:26		(Link)

tas ir, ja pieņem, ka ir tāds konkrēts noteikts kaut kas, kas ir tā ticība. pazaudē vienā izpratnē, kaut kādā citā izpratnē atkal citādi atrod vai transformē.

kā var noteikt to brīdi, kad ir zaudēta ticība?

	From: orissa	Date: 12. Aprīlis 2011 - 23:27		(Link)

Pats ticības zaudētājs to brīdi noteikt nevarētu nekādi. Lai kaut ko noteiktu, ir taču kaut kam jātic, kaut vai tam, ka kaut ko vispār var noteikt, ka ir vispār brīdis, ka ir zaudētājs utjp

Bet, lai atbildētu, vai ticētājs no malas var noteikt brīdi, kad kāds ir zaudējis ticību - mandomāt, ka tad vispirms jāatbild uz jautājumu, vai (un kā) to ticību vispār iespējams zaudēt. Tikai ar neticību tātad nepietiek (sk.manu komentāru pie echolalia).

Patiesi, varētu jau būt arī tā, ka ticību nemaz nevar zaudēt, jo tā nav nosakāms kaut kas. Varbūt "zaudēt ticību" ir tikai kārtējā metafora mūsu valodā un domā.

	From: orissa	Date: 12. Aprīlis 2011 - 23:16		(Link)

Vārds vārdā pateici.

Neticība man uzplūst un aizplūst, mijoties ar ticību, bet katru jaunu reizi uzplūdusī neticība šķiet visaptverošāka un ticība arvien sīkāka. Un es domāju, ja nu tā ir progresija, tad kas būs tad, kad ticības vairs nebūs nemaz? Neliekas (maz ticams, ha), ka tādai zaudētas ticības nākotnei būtu nākotne.

Bet vai tas maz ir kāds jautājums, jo diez vai "netic" ir ekvivalents "zaudējis ticību".
"Netic, ka x", tomēr ir ļoti tuvu "tic, ka ne x". Nesaku, ka viens un tas pats, jo tā mūsu "tiešraide" ne vienmēr pakļaujas loģikas likumiem, bet tuvu.
Un rādās, ka ja nu arī var aizdzīvoties līdz stāvoklim "patiešām zaudējis ticību", tad to nevar izdarīt tikai arvien vairāk un vairāk neticot.

From: augsne	Date: 13. Aprīlis 2011 - 03:00		(Link)

Man ir ļoti skumji, ka Tev ir šādas sajūtas. Mīļa.
Es vienkārši domāju, ka ticība jau kā iedzimta padarīšana ir viena no lietām, kas ir cilvēka pastāvēšanas pamatā. Ja tā ir zaudēta, tad cilvēks nevar pastāvēt. Bet es par to kaut kā iedomājos depresijas kontekstā - ka esmu redzējusi vismaz vienu cilvēku, kurš ir bijis ļoti smagā stāvoklī šajos ticības jautājumos, un, jo ticība kļuva mazāka, jo tuvāk cilvēks bija iespējamam lēmumam izdarīt pašnāvību. Man tas lika pārdomāt, ka cilvēks, kurš zaudē ticību, vienkārši nespēj vairs funkcionēt, viņam nav pamata funkcionēt. Un tajā vismaz vienā gadījumā, ko es esmu redzējusi, nebija tādu "netic, ka x", bet "tic, ka ne x", jo cilvēks ir tādā stāvoklī, ka ir saputrojies visā un netic ne apgalvojuma patiesīgumam, ne tam, ka apgalvojums nav patiess.