From: orissa	Date: 12. Aprīlis 2011 - 23:16		(Link)

Vārds vārdā pateici.

Neticība man uzplūst un aizplūst, mijoties ar ticību, bet katru jaunu reizi uzplūdusī neticība šķiet visaptverošāka un ticība arvien sīkāka. Un es domāju, ja nu tā ir progresija, tad kas būs tad, kad ticības vairs nebūs nemaz? Neliekas (maz ticams, ha), ka tādai zaudētas ticības nākotnei būtu nākotne.

Bet vai tas maz ir kāds jautājums, jo diez vai "netic" ir ekvivalents "zaudējis ticību".
"Netic, ka x", tomēr ir ļoti tuvu "tic, ka ne x". Nesaku, ka viens un tas pats, jo tā mūsu "tiešraide" ne vienmēr pakļaujas loģikas likumiem, bet tuvu.
Un rādās, ka ja nu arī var aizdzīvoties līdz stāvoklim "patiešām zaudējis ticību", tad to nevar izdarīt tikai arvien vairāk un vairāk neticot.

From: augsne	Date: 13. Aprīlis 2011 - 03:00		(Link)

Man ir ļoti skumji, ka Tev ir šādas sajūtas. Mīļa.
Es vienkārši domāju, ka ticība jau kā iedzimta padarīšana ir viena no lietām, kas ir cilvēka pastāvēšanas pamatā. Ja tā ir zaudēta, tad cilvēks nevar pastāvēt. Bet es par to kaut kā iedomājos depresijas kontekstā - ka esmu redzējusi vismaz vienu cilvēku, kurš ir bijis ļoti smagā stāvoklī šajos ticības jautājumos, un, jo ticība kļuva mazāka, jo tuvāk cilvēks bija iespējamam lēmumam izdarīt pašnāvību. Man tas lika pārdomāt, ka cilvēks, kurš zaudē ticību, vienkārši nespēj vairs funkcionēt, viņam nav pamata funkcionēt. Un tajā vismaz vienā gadījumā, ko es esmu redzējusi, nebija tādu "netic, ka x", bet "tic, ka ne x", jo cilvēks ir tādā stāvoklī, ka ir saputrojies visā un netic ne apgalvojuma patiesīgumam, ne tam, ka apgalvojums nav patiess.