Man ir ļoti skumji, ka Tev ir šādas sajūtas. Mīļa.
Es vienkārši domāju, ka ticība jau kā iedzimta padarīšana ir viena no lietām, kas ir cilvēka pastāvēšanas pamatā. Ja tā ir zaudēta, tad cilvēks nevar pastāvēt. Bet es par to kaut kā iedomājos depresijas kontekstā - ka esmu redzējusi vismaz vienu cilvēku, kurš ir bijis ļoti smagā stāvoklī šajos ticības jautājumos, un, jo ticība kļuva mazāka, jo tuvāk cilvēks bija iespējamam lēmumam izdarīt pašnāvību. Man tas lika pārdomāt, ka cilvēks, kurš zaudē ticību, vienkārši nespēj vairs funkcionēt, viņam nav pamata funkcionēt. Un tajā vismaz vienā gadījumā, ko es esmu redzējusi, nebija tādu "netic, ka x", bet "tic, ka ne x", jo cilvēks ir tādā stāvoklī, ka ir saputrojies visā un netic ne apgalvojuma patiesīgumam, ne tam, ka apgalvojums nav patiess.