Vārds vārdā pateici.

Neticība man uzplūst un aizplūst, mijoties ar ticību, bet katru jaunu reizi uzplūdusī neticība šķiet visaptverošāka un ticība arvien sīkāka. Un es domāju, ja nu tā ir progresija, tad kas būs tad, kad ticības vairs nebūs nemaz? Neliekas (maz ticams, ha), ka tādai zaudētas ticības nākotnei būtu nākotne.

Bet vai tas maz ir kāds jautājums, jo diez vai "netic" ir ekvivalents "zaudējis ticību".
"Netic, ka x", tomēr ir ļoti tuvu "tic, ka ne x". Nesaku, ka viens un tas pats, jo tā mūsu "tiešraide" ne vienmēr pakļaujas loģikas likumiem, bet tuvu.
Un rādās, ka ja nu arī var aizdzīvoties līdz stāvoklim "patiešām zaudējis ticību", tad to nevar izdarīt tikai arvien vairāk un vairāk neticot.