ir tikai daži cilvēki, kuru sabiedrībā es nekad sev nepārmetu to, kas un kāda esmu. mamma, tētis un brālis. kā paplašināt šo loku. nav taču neviena cita vairs, kuru es varētu pazīt visu savu mūžu un viņš mani visu manu mūžu.
bet nepārmešana taču ir fenomens, kas tiešā veidā nav saistīts ar ilgu pazīšanos, nē? ja Tu citiem nepārmet to, kas un kādi viņi ir, tad 1)viņi visdrīzāk arī Tev nepārmet, tātad - 2) kāpēc pārmest sev?
jā, bet tādi uz varbūtības teoriju balstīti argumenti ne nieka nenozīmē, kad satraukums ar nosaukumu "visas pasaules priekšā jūtos vainīga par savu nepareizību" ir kādā mazohistiskā veidā tik tuvu sajūsmai. dievs vien zina, kādēļ tā notiek.
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
